Kāpiens personīgajā ellē

Mišela Velbeka versija par pusmūža krīzi ir vienlaikus skumja un ciniski ironiska

Iespējams, pārsteidzošākais romānā Serotonīns ir nevis satura izpausmes, ko ierasts dēvēt par šokējošām (un te ir gan pedofilija un dzimumakti ar dzīvniekiem, gan vienkārši tukšs, bezjēdzīgs sekss), bet visnotaļ cilvēcīgās skumjas, kas caurvij lielu daļu Mišela Velbeka darba. Tās apvēdī ne tikai grāmatas galveno tēlu — 46 gadus veco «hēdonistu un lauksaimniecības ekspertu» Florānu Klodu Labrustu —, bet arī viņa draugus un paziņas un visu pakāpeniski irstošo pasauli. Imūni pret to šķiet tikai cilvēki, kas spēj dzīvot fizisko baudu vārdā, ne par ko citu nebedājot. Kā, piemēram, Florāna mīļākā, par viņu krietni jaunākā japāniete Judzu, kuru protagonists pamet drīz vien pēc tam, kad psihiatra izrakstītais antidepresants nogalina viņa dzimumtieksmi.
Tas arī aizsāk romāna pamatstāstu — haotiskus mēģinājumus apmeklēt kādreizējos draugus un mīļākos, lai, iespējams, atgūtu kaut ko no pagātnes, kas šajā pusmūža sākumā Florānam rādās vēl jo skaistāka.
Vienlaikus viņš tomēr ir visnotaļ tipisks Velbeka grāmatas varonis, savu stāvokli raksturodams ar vārdiem: «Tagad es atrados savā personīgajā ellē, ko biju uzcēlis pēc paša vēlēšanās.» Tāpēc grāmatas gaitā tur neizbēgami nonāk arī lasītājs, kopā ar Florānu klenderēdams pa dažādos veidos sagruvušo pasauli, līdz ikviena iespējamā dzīves taka šķiet novedam strupceļā.
Velbeks vienmēr ir rakstījis «dziļākas» grāmatas, nekā tas nereti licies kritiķiem, un tas lielākoties ir pasargājis viņa darbus no ieslīgšanas pašparodijā. Ciniskais hēdonisms tur bieži ir pašironiska, drīzāk stilam par nodevu izmantota virskārta, aiz kuras risināt citas tēmas. Latviešu izdevumos viņam lieti palīdzējusi arī tulkotāja Dena Dimiņa prasme izmantot visas valodas rezerves. Tomēr Serotonīns drīzāk šķiet kā Velbeka vēlīnajiem darbiem raksturīgais mēģinājums ar šķību smīnu teikt «neglīto patiesību», paužot to maksimāli tiešā un uzmanību piesaistošā veidā.
Tāpēc Serotonīnu reizēm ir grūti uztvert citādi nekā dažas stundas pašnāvnieciska kretīna sabiedrībā. Lai gan viņš ir apveltīts ar labām runas dāvanām un regulāri paspīd ar ciniskām frāzēm, kas ir skaistas savā tiešumā, Florāns beigu galā ir vienkāršs baudu meklētājs, kurš palicis bez sava galvenā baudas avota. Tomēr viņš turpina uzsvērt seksa vispārāko lomu cilvēku dzīvē un sabiedrībā («ja Rietumu cilvēce nelaimīgā kārtā beigās tomēr novilks robežu starp atražošanos un seksu (..), tā pazudinās ne tikai atražošanos, bet arī seksu un ar to pašu lems iznīcībai arī sevi») un vienlaikus aizstāvēt kādu līdz galam nedefinētu tradicionālo dzīvesziņu.
Velbeks nav rakstnieks, kas liks saviem varoņiem laboties šādos krīzes brīžos un nostatīt dzīvi uz kāda jauna pamata. Lai kā Florāns skumtu pēc jaunības ideālisma un paša sapurgātajām attiecībām, viņa uzņemtais ceļš būtībā ir lēns kritiens bezdibenī, ko nav iespējams apturēt, tikai paātrināt. Arī lielais bēgšanas mēģinājums izrādās tikai pašapmāns, kas aplinkus ceļā aizved viņu pie apziņas, ka nekas vairs nav glābjams.
Līdzīgi Serotonīnā ir ar Franciju un Rietumu civilizāciju. Arī tai zūd libido enerģija, prāto Florāns, arī tā izplūst un regresē. Atšķirībā no citām Velbeka grāmatām (un publiskajām izpausmēm) šajā romānā tas gan šķiet pieminēts garāmejot, gandrīz aiz inerces vai pienākuma pēc. Zāles Florānam ir atdevušas serotonīnu, taču vienlaikus arī atņēmušas testosteronu, un nu viņam trūkst enerģijas pat dusmām.
«Man ir radies iespaids, ka jūs vienkārši mirstat no skumjām,» romāna noslēgumā Florānam saka psihiatrs, pamanījis pārmēru augsto stresa hormona kortizola līmeni. Viņa piedāvātais risinājums ir Velbekam atbilstošs: «Vai esat domājis par maukām?» Bet nu jau arī Florāns saprot, ka tas nav risinājums. «Es biju novecojošs, ievainots dzīvnieks finiša taisnē,» viņš saka un dodas «meklēt, kur nolīst un nosprāgt, pamest šo pasauli». Šis ir viens no tiem mirkļiem, kad grāmatā ieplūst cilvēcība — tā ir skaudra un skumja, bet citāda tā nevar būt, ja sabiedriskums tiek upurēts personīgo baudu vārdā. Serotonīns savā ziņā ir Florāna ceļš līdz šai apziņai — un mēs tajā varam vienīgi noskatīties.