Kā sevi neatkarīgā Latvijā realizējuši jaunieši, kuru vecāki 1990. gada 4. maija Augstākajā Padomē balsoja par neatkarības atjaunošanas deklarāciju
Pirms 32 gadiem, 1990. gada 4. maijā, emocijas sita augstu vilni gan Vecrīgā pie Augstākās Padomes nama, gan pie radioaparātiem, jo visa tauta sekoja līdzi balsojumam par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Tomēr nedaudziem cilvēkiem, deputātu ģimenēm, šai dienai bija īpaša personiska nozīme, jo Latvijas nākotni lēma viņu tuvākie cilvēki.
Kā Atmodas notikumus vērtē un sevi neatkarīgā Latvijā realizējuši 1990. gada Augstākās Padomes deputātu bērni, kuri tolaik vēl bija mazi vai pat nebija dzimuši? Savu stāstu izstāsta Lauma Paegļkalna, Jurģis Īvāns un Andris Felss.
Pieauga viena mēneša laikā
«Mana dzīve, tāda, kāda tā ir šobrīd, iespējama, jo dzīvojam brīvā valstī,» saka tiesnese Lauma Paegļkalna. Viņa bija pusaudze, kad sabruka dzelzs priekškars un viņas mamma, pēc profesijas žurnāliste un viena no Latvijas Tautas frontes dibinātājām, balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Iespējams, tieši Atmodas laika pacilājošās noskaņas, kas sakrita ar Laumas pamatskolas gadiem, vēlāk viņas intereses pavērsa juridisko zinātņu virzienā.
«Patiesībā mana pirmā izvēle bija kļūt par kinokritiķi,» Lauma atzīstas. Kinokritika viņai bijusi milzīga kaislība. «Diezgan loģiski, jo mans onkulis, mammas brālēns, ir Augusts Sukuts,» viņa saka par kinofestivāla Arsenāls izveidotāju. Vidusskolu Lauma pabeidza 1996. gadā — jau brīvajā Latvijā. Tas bija laiks, kad ar radošu darbu pelnīt iztiku šķita gandrīz neiespējami. Studēt juristos bija modē, un Laumai tas šķita arī racionāli. Tomēr galvenais iemesls — universāla profesija.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.