PPP — pret pareizo pelēko

NN balvas saņēmējs Kārlis Vērdiņš uzskata, ka mākslas radīšana un kritika ir viena procesa dabiskas un neatņemamas sastāvdaļas un kopā tās veido brīva cilvēka sarunu ar tādiem pašiem brīviem laikabiedriem

Izmantojot ieganstu, ka Kārlis Vērdiņš nominēts Normunda Naumaņa balvai mākslas kritikā, kā arī iespēju, uzrādot sertifikātu, pasēdēt pie skaisti klāta galda, pagājušonedēļ tiekamies restorānā Neiburgs. Jo tur, kā Kārlis saka, «Naumaņa gars lidinās visapkārt». Kārļa Vērdiņa nominēšanas pamatojumā minēta gan viņa spēja nenopietnā atmosfērā runāt par jautājumiem, «ko citiem autoriem nebūtu drosmes cilāt», gan tas, ka tāda «izteiksmes vienkāršība, vieglums un skaidrība ir iespējama vienīgi tad, ja rakstītājs zina daudz vairāk, nekā izsaka».

Kārlis ironizē, ka no rakstniecības nekā laba nav — tikai sabeigti nervi un liels dibens. Tā savulaik teikusi Vizma Belševica. «Un, jo ilgāk mēs sēžam un bendējam nervus, jo lielāks tas dibens aug, un ir tikai normāli, ka vajag vismaz divus ķeblīšus. Kas to zina, cik ķeblīšu vajadzēs vēl pēc gadiem desmit!» Viņam pašam jau tagad to «ķeblīšu» vajag krietni daudz, jo Vērdiņš ir ne tikai dzejnieks, tulkotājs un kritiķis, bet arī nopietns un starptautiskā apritē iegājis pētnieks. Pandēmijas laiku pavadījis ar vienu kāju Latvijā, ar otru — Vašingtona Universitātē Sentluisā, kur pavasarī grasās aizstāvēt disertāciju Starptautiskais modernisms un kvīru sajūta. Mazā literatūra starpkaru Latvijā no 1918. līdz 1940. gadam. Pa tam lāgam iznākusi arī grāmata Gatavā dzeja un Daniila Harmsa bērnu dzejoļu tulkojums, pavisam drīz pirmizrādi piedzīvos Jāņa Lūsēna mūzikls Zvaigznes bērns ar Kārļa Vērdiņa libretu.

Vai nav sarežģīti atrasties pretējās pusēs — zināt «virtuvi» un radīšanas mokas, bet saglabāt arī kritiķim neizbēgamo… nežēlību? «Es domāju, ka zināt procesu ir ļoti labi. Robežšķirtnei starp kritiku un praksi nav jābūt milzīgai. Es mierīgi spēju iedomāties situāciju, kad balerīna vai tekstilmāksliniece raksta recenzijas par izrādēm vai izstādēm, jo apguvušas ne tikai savu arodu, bet arī kritisko teoriju.» Ar gadiem aizvien neinteresantāk esot pildīt kritikas vērtējošās un, kā iesmej Kārlis, pedagoģiskās funkcijas. «Mani arvien mazāk interesē kādam norādīt, ka kaut kas nav gana labi uzrakstīts. Daudz aizraujošāk ir rakstīt par tekstiem, kas piesaista uzmanību, stāstīt, ko tie izsaka man, veidot dialogu ar laikabiedriem un tad skaidrot vai kritiski izvaicāt. Vārdu sakot, kalpot par ieinteresētu sarunu partneri.» Protams, izšķiroši esot pārkāpt pāri tai sava radošā egoisma daļai, kura par labu atzīst tikai to, kas pašam tobrīd  ir svarīgs. Arī kā dzejnieku, proti, kritikas «objektu», viņu interesē nevis vērtīgi padomi vai strikti aizrādījumi, bet labi uzrakstīts teksts, kritiķa personība un arī bezkaunība. «Normunda Naumaņa gars, kas te lidinās, ir dzīvs pierādījums, ka kritika ir ļoti radošs, ļoti subjektīvs un ļoti literārs process.»

Tieši tāds dzīvs process, kurā savijas prakse, kritika, teorija, notiekot Preiļu konceptuālistu grupā, apgalvo Vērdiņš. Šis grupējums radies 2016. gadā, ciemojoties Preiļos pie izaicinošā Eināra Pelša. «Mēs lielākoties piekopjam gan praksi, gan kritiku, gan teoriju. Darbojoties ar neierastām dzejas tehnikām, dažreiz nepietiek ar to, ka nolieku lasītājiem priekšā savu darbu un gaidu, lai visi to saprot. Ir vajadzīgs zināms darbs, lai šis pirmajā brīdī mulsinošais teksts vai artefakts tiktu pienācīgi izskaidrots cilvēkiem, lai viņi saprastu spēles noteikumus. Man tas liekas ļoti interesants ceļš, un es gaidu, kurp tas aizvedīs.» Starp citu, Preiļu konceptuālistiem būšot savs kaktiņš Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādē Es_Text par teksta izmantošanas tradīciju vizuālajā mākslā. To kūrē Leonards Laganovskis un Elita Ansone, un atklāšana būs pavisam drīz — 4. februārī.