Kurš tīrīs sniegu?

Iela sniegputenī. Foto: Paula Čurkste, LETA
Gunārs Nāgels

Latvijā pirms Ziemassvētkiem uznākusi īsta ziema. Temperatūra bija nokritusi uz kādiem -20°C, un, kad atkal tuvojās plus grādi, tad pamatīga atkala pataisīja Rīgas ielas ļoti bīstamas. Laika apstākļi nebija ārkārtēji – tādi paši varētu būt katru ziemu. Sniegu patiešām nevar noķert gaisā. Bet vai nav iespējams labāk tikt ar to galā tad, kad ir nokritis? Un vai patiešām ietves tika labāk tīrītas padomju laikā?

Par ietvēm ir tā, ka ēkas apsaimniekotājs ir atbildīgs par ietvju tīrīšanu. Ir skaidrs, ka dažādiem saimniekiem ir dažādas attiecības. Dažām ēkām ir tik tīras ietves, ka ir prieks staigāt gar tām, bet nākamai ēkai ir ledus upe priekšā. Sekas ir bēdīgas.

Ja kovida laikā mūsu visu atbildība ir neslimot un nesavainoties, lai neliktu papildus slodzi uz slimnīcām, tad neadekvāti notīrītās ietves dara savu, lai nodrošinātu salauztus kaulus un neplānotu ceļojumu uz slimnīcu.

Sniegu tīrīt nenoliedzami ir grūts darbs. Ir vēl grūtāk, ja nesāk uzreiz, kad ir snidzis, bet atļauj sniega kārtām uzkrāties. Un kad tās sasalst, tad patiešām ir varoņdarbs ledu izkustināt.

Ja skatāmies uz šo mazliet abstraktāk, var teikt, ka problēma ir šāda – kaut kas notiek reti, bet aptuveni prognozējami. Lai ar to tiktu galā, nepietiek ar līdzekļiem, kuri ir pietiekami “normālos” apstākļos. Ko darīt? Vai visu gadu turēt nepieprasītos spēkus rezervē, lai tos izmantotu šajos retajos gadījumos? Vai laikus izstrādāt mobilizācijas plānu, lai vajadzīgie resursi ir pieejami tieši tad, kad notiek “krīze”?

Cik daudz ugunsdzēsēju ir vajadzīgi, lai vienlaikus dzēstu vairākus ugunsgrēkus pilsētā? Vajadzīgais skaits jau ir kaut kādi aprēķināts, bet varētu arī nepietikt, ja ir lielāks ugunsgrēks vai vairāki ugunsgrēki vienlaikus. Kad Rīgas pils dega 2013. gadā, tad tika izteiktas bažas par kapacitāti, lai tai pašā laikā dzēstu citus ugunsgrēkus.

Meža un zāles ugunsgrēku apkarošanai Austrālijā un citās valstīs tiek mobilizēti brīvprātīgie spēki, jo profesionāliem ugunsdzēsējiem pietrūkst kapacitātes cīņai. Latvijā arī bija izplatīta brīvprātīgo tradīcija ar daudzām Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībām.

Vai nav iespējams tagad iesākt kaut ko līdzīgu – izveidot Brīvprātīgo sniegu tīrītāju biedrības, kuras aktivizētos tajos brīžos, kad sētnieki nevar vairs paši tikt galā? Tas neliekas tik prestiži kā brīvprātīgie pažarnieki, bet praktiskās sekas būtu ļoti vērtīgas – daudz mazāk lauztu kaulu.

Ir vērts padomāt.

 

Autors ir laikraksta Latvietis palīgredaktors

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu