Uz zemes īsā brīdī izstāstāmais

Oušena Vonga romāns ir kā skaists vilnis, kas izaudzis no migrācijas, seksualitātes un narkotiku pieredzes traumām

Oušena Vonga rakstīto ir tikpat kā neiespējami ielikt rāmjos. Uz zemes īsu brīdi brīnišķi ir autobiogrāfiska proza, kas reizēm pāraug dzejā, bet tad atkal sagādā romāna cienīgu intrigu. Tas ir dzīves pieredzes stāsts, kas vairākkārt pārvēršas jautājumā, kāpēc šāda pieredze vispār būtu stāstāma. Pats Oušens Vongs intervijā portālam Lithub to savulaik nodēvēja par «romānu, kas sastāv no kopā saaustiem starpžanru fragmentiem». Bet visprecīzāk laikam būtu teikt, ka tā ir vienkārši skaista grāmata, kas dažādos veidos stāsta par autora un viņa tuvinieku piedzīvoto.

Tajā ir grūti izšķirt kādu vienu galveno pieredzi, caur kuru skatīt grāmatas vēstījumu. Vienlīdz svarīgs te ir gan Vjetnamas karš, ko pārdzīvojusi autora māte un vecāmāte, gan vēstītāja paša mīlestības pieredze, atklājot savu homoseksualitāti, gan narkotikas, kas grāmatā iznīcina lielu daļu Vonga pasaules, pirmo mīlestību ieskaitot. Vēl viens no grāmatas motīviem ir vēstītāja cīņa pret neredzamību — gan kā cilvēkam no imigrantu ģimenes, kuras ASV dzīves pamatā ir mēģinājumi izvairīties no pārliecīgas uzmanības, gan kā homoseksuālam jaunietim sabiedrībā, kas labākajā gadījumā izvairās atzīt viņa orientāciju. Gan arī kā rakstniekam, kurš ar šīs grāmatas palīdzību to visu beidzot izceļ lasītāju uzmanības lokā.

Viņa pretinieki šajā cīņā ir gan iekšēji, gan ārēji, ieskaitot ģimeni, kurai ir savas traumas un iemesli palikt neredzamai — vismaz līdz zināmam slieksnim, kad barjeras sagrūst un atklājas vispārcilvēcīgā vajadzība tikt sadzirdētiem. Vienalga, vai tā ir māte, kas sargājas atklāt savu sāpīgo kara pieredzi, vai vecmāmiņa, kas sirgst ar šizofrēniju, taču pa vidu izfantazētiem stāstiem reizi pa reizei pamanās atklāt kādu detaļu no savas dzīves, jo arī viņa nevēlas to pazaudēt laika plūdumā. «Stāsts galu galā ir sava veida norīšana,» vienubrīd grāmatā spriež vēstītājs. «Atvērt muti runājot nozīmē atstāt tikai kaulus, kas paliks nestāstīti.» Iespējams, arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc iekšēji saistīta stāstījuma vietā šeit ir drīzāk atkāpe pēc atkāpes — dažādos veidos aprakstītas ainas, kas pamīšus pievēršas atšķirīgiem dzīves posmiem un to sastāvdaļām: atmiņu pieredzei, iekšējai dzīvei, arī fiziskajām sajūtām.

Grāmatas uzbūve mudina to salīdzināt ar jūru, kur viens otru nomaina paisums un bēgums. Līdzīgi ūdenim, stāstījums ik pa brīdim atkāpjas, ar dzejas palīdzību atklādams senus kaulus, jūraszāles, citreiz arī kādu dzintaru ar tajā ieslēgtu mušiņu. Un tad seko paisums, kas atkal visu pārklāj ar sāļu, bet attīrošu stāsta ūdeni. Tomēr arī šajās daļās ir jūtams dzejnieka pieskāriens — kā nekā Vonga pirmā grāmata bija dzejas krājums, un daudzi tur pavīdējušie tēli ir atgriezušies arī romānā, ieskaitot, piemēram, danaīdu tauriņus, kuru ikgadējā migrācija Uz zemes īsu brīdi brīnišķi tiek piesaukta vairākkārt. Grāmatā netrūkst arī īstu un simbolisku dzīvnieku, līdz beigās vēstītājs secina: «Mūsu pašu dzīve ir stāsts par dzīvniekiem,» atsaucoties uz planētas bezvārdu vairākumu. Ne velti paša iesauka un galvenā uzruna grāmatā ir Suņuks, no kuras viņš nespēj atbrīvoties arī pēc sava stāsta izstāstīšanas.