NATO ārlietu ministru darba kārtība: no migrantu kara līdz 10 gadu stratēģijai
Tik daudzu valstu augstu pārstāvju vienlaikus Latvijā nebija pat NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmē Rīgā 2006. gadā. Togad Ziemeļatlantijas līguma organizācijā bija 26 valstis. Šonedēļ jau 30 NATO valstu ārlietu ministri Rīgā apsprieda drošības problēmas amplitūdā no akūti aktuālām (Krievijas gatavošanās uzbrukumam Ukrainai un Baltkrievijas «migrantu karš» pret rietumu kaimiņvalstīm) līdz organizācijas ilgtermiņa stratēģijai šim gadu desmitam.
Dienu pirms NATO pasākuma arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena bija Rīgā un apstiprināja, ka Baltijas valstīm ir garantēts ES atbalsts pret Lukašenko sarīkoto uzbrukumu. Bet NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs Latvijā uzturējās četras dienas. Šāda Eiropas un transatlantiskā politiskā spēka koncentrācija Latvijā daļēji netīšām (ministru sanāksme bija plānota krietni aizlaikus), tomēr īsti laikā parāda, ka mūsu sabiedrotie nopietni attiecas pret apdraudējumiem NATO un ES austrumu flangā. Arī lēmumiem jābūt situācijas nopietnībai atbilstošiem.
NATO ir pasaulē spēcīgākā un sekmīgākā aizsardzības organizācija. Taču ne visi tās lēmumi ilgtermiņā izrādījušies labākie Eiropas drošībai.
Sanāksmē Rīgā piedalījās arī partnervalstu Gruzijas un Ukrainas ārlietu ministri. Šīs valstis 2008. gadā NATO galotņu sanāksmē Bukarestē saņēma tikai solījumu, ka ar laiku kļūs par dalībvalstīm, nevis cerēto dalības rīcības plānu jeb iestāšanās ceļa karti. Jau pēc dažiem mēnešiem Krievijas armija iebruka Gruzijā. Tomēr 2011. gadā atjauninātajā NATO stratēģiskajā koncepcijā Krievija raksturota kā «partnere». 2014. gadā šī «partnere» anektēja Krimu un okupēja Donbasu. Bet pašlaik ir koncentrējusi armiju pie Ukrainas robežām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.