Profesoram Ilmāram Lazovskim – 90 2

Profesors Ilmārs Lazovskis. Rīga, 20. gs. 90. gadi. Fotogrāfs nav zināms
Māris Pļaviņš
Print Friendly, PDF & Email

Šo gadu varētu nodēvēt par Ilmāra Lazovska (1931-2003)  atceres un 90. dzimšanas dienas gadu. Latvijas Ārstu biedrības valde, Latvijas Nefrologu asociācija un visa Latvijas ārstu saime šā gada 19. novembrī atzīmē profesora Ilmāra Lazovska nozīmīgo jubileju. Deviņdesmitgadnieku saimē no godabiedriem šogad iekļaujas arī tiesu medicīnas eksperte Velta Volksone un Ilmāra Lazovska kursabiedrs internists profesors Ivars Siliņš. No 1956. gada Rīgas Medicīnas institūta absolventiem LĀB godabiedrs deviņdemitgadnieks ir arī profesors Jānis Volkolākovs (1931-2020).

Ilmārs Lazovskis dzimis 1931. gada 19. novembrī Rīgā un viņa mūžs, līdzīgi kā citiem viņa laikabiedriem, ievijies divos gadsimtos, vismaz divās pretrunīgās pasaulēs, divās nesamierināmās vērtību sistēmās – rietumu demokrātijā un totalitārajā padomju režīmā. Viņš piedzima vēl demokrātiskā un parlamentārā Latvijas Republikā, 1. klasītes durvis vēra jau Ulmaņlaikos, pieredzēja padomju okupāciju 1940. gadā un vācu armijas ienākšanu, holokaustu, kara laika grūtības un pēckara represijas. Pēc Staļina nāves 1953. gada 5. martā jaunais medicīnas students Ilmārs kopā ar citiem kursa biedriem pie Laimas pulksteņa nofilmēts Padomju Latvijas kinožurnālā, sniedzot pirmo palīdzību kādai histēriskai krievu sievietei, ko “tautu tēva” nāve novedusi galējā izmisumā. Visi šie notikumi gan netraucēja jaunajam cilvēkam augt vecāku mīlestībā, krāt zināšanas, mācīties valodas, pilnveidot savu personību un kā “jaunam labi audzinātam cilvēkam” ikdienas saskarsmē apburt savus kolēģus un sarunu biedrus, pacientus un dažreiz atbruņot pat savus visstingrākos oponentus.

Lazovskis nebija apstākļu cilvēks, bet principu cilvēks, vienmēr uzticīgs cilvēciskajam un savai sirdsapziņai, ārsta nesavtīgai kalpošanai pacientu labā.

Lai gan profesoram Lazovskim ir vislielākie nopelni nefroloģijas un iekšķīgo slimību nozares izaugsmē Latvijā un Paula Stradiņa slimnīcā, tomēr par nefroloģijas dzimšanas dienu mūsu valstī jāuzskata 1964. gada 12. februāris, kad Latvijā tika veikts pirmais mākslīgās nieres seanss. Šo ideju pirmie bija izlolojuši urologi Eduards Smiltens (1918-1992) un Meta Saulīte (1926-2015), bet praktiskajā realizācijā aktīvu dalību vēl ņēma Egons Daugulis (1934-2010), Laima Kazmere (1928–1984) un Nellija Zicmane (1911-1984), kā arī Maskavas speciālisti. 1965.gada 15. novembrī E. Daugulis uroloģijas nodaļā sāka arī pirmās peritoneālās dialīzes. Tā Latvijā sākās nieru aizstājterapijas ēra.

Lazovskim savas ārsta karjeras sākumā vissaistošākās gan likās reimatoloģija un kardioloģija. Arī pirmā disertācija bija pētījums par reimatoīdo poliartrītu. Interesants ir nākamā profesora personības raksturojums 1962. gada Rīgas Medicīnas institūta laikraksta Padomju Mediķis publikācijā.

Nav nejaušība, ka Ilmārs Lazovskis kļuva līdzstrādnieks Fakultātes terapijas katedras zinātniskajā laboratorijā, kas pēta saistaudu fizioloģiju un patoloģiju. Ar šīs katedras kolektīvu un tā zinātnisko darbu tematiku Ilmārs saistījies, jau būdams IV kursa students, kad viņš veica zinātniskus pētījumus par izmaiņām saistaudu un asins morfoloģijā, hormonu un vitamīnu ietekmē. Būdams šīs katedras aspirants, I. Lazovskis pētījis reimatoīdo poliartrītu patoģenēzes jautājumus, cenšoties noskaidrot saistaudu un asins morfoloģijas, kā arī bioķīmiskās izmaiņas atkarībā no klīniskās ainas. Darbam ir nozīme praksē – patoģenēzes noskaidrošana paver ceļu racionālas terapijas izstrādāšanai. Ilmārs Lazovskis ir ne vien veiksmīgs zinātnieks, bet arī labs klīnicists un vispusīgi izglītots cilvēks. Jāizdara perikarda vai lumbālā punkcija, rektoskopija vai cistoskopija, – to ārsts Lazovskis sekmīgi veiks; jūs apspriežat jaunākos sasniegumus zinātnē, pēdējos notikumus Kubā vai Kongo, iespaidus koncertā vai teātra izrādē – Ilmārs  būs interesants sarunu biedrs.

Bet 20. gs. sešdesmitajos gados valsts augstākā vadība jau uzņēma kursu uz specializēto medicīnisko palīdzību un tīri voluntāri augstajos varas gaiteņos Rīgas Medicīnas institūta Fakultātes terapijas klīnikai tika atvēlētas nefroloģijas, gastroenteroloģijas un endokrinoloģijas nodaļas. 1966. gada 3. maijā viena internās terapijas nodaļa tika pārdēvēta par nefroloģijas nodaļu, un docents I. Lazovskis, zināmā mērā, apstākļu sakritības dēļ turpmākos 35 gadus kļuva par šīs internās medicīnas nozares galveno un vadošo speciālistu un zinātnisko kuratoru Latvijā.

Tā 1966. gadā Fakultātes terapijas klīnikā (vadītājs profesors Kristaps Rudzītis) sāka darboties pirmā nefroloģijas nodaļa Latvijā. Nodaļas vadītāja bija Jefrosīnija Artjomenko (1914-1995), ārstes – Ligita Oga (1928-2006) un Anna Plīnere – Kugele (1924-1986), klīnisko darbu pārraudzīja profesors Ilmārs Lazovskis. Minētie ārsti arī kļuva par Latvijas pirmajiem nefrologiem. Tagad  Latvijas Nefrologu asociācija apvieno vairāk nekā 50 ārstu speciālistu.

1968. gadā I. Lazovskis pirmais toreizējā Padomju Savienībā izdarīja transkutānu nieres punkcijas biopsiju rentgena televīzijas kontrolē. 1978.gadā aizstāvētā medicīnas zinātņu doktora disertācija (habilitācijas darbs) “Intersticiālie nefrīti (klīniski un epidemioloģiski pētījumi)” kopā ar līdzstrādnieku centieniem ievadīja plašākus pētījumus nieru slimību patoģenēzē un terapijā.

Laikmetu griežos Ilmāram Lazovskim nācās ne tikai pēc profesora Kristapa Rudzīša (1899-1978) 1972. gadā pārņemt RMI Fakultātes terapijas katedras vadību, bet kopā ar citiem Latvijas patriotiem, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas locekļiem, cīnīties par latviešu valodas saglabāšanu un attīstību, ne tikai privātās sarunās uzsverot, ka mūsu valoda jau ir priekšpēdējā izdzīvošanas stadijā, kad to vairs nelieto valsts pārvaldē, armijā, policijā, augstākajā izglītībā un zinātniskos rakstos.

Līdz ar tautas trešo Atmodu profesors kļuva par aktīvu sabiedrisko darbinieku. Latvijas Kultūras fonda valdes loceklis, Spīdolas padomes priekšsēdis, Latvijas Internistu biedrības valdes loceklis un prezidents, Latvijas Ārstu biedrības atjaunotājs un pirmais viceprezidents, Latvijas Tautas frontes pirmās Domes loceklis, Latvijas Nefrologu asociācijas pirmais prezidents. 20. gadsimta 90. gados klāt nāca jauni pienākumi Latvijas Zinātņu akadēmijā  un šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl. Drosmīgas un spilgtas bija I. Lazovska runas vēsturiskajā 1988. gada 1./2. jūnija LPSR Rakstnieku savienības valdes paplašinātajā plēnumā, Latvijas Ārstu biedrības dibināšanas  sapulcē 1988.gada 16. septembrī, 1. pasaules latviešu ārstu kongresā un citos sarīkojumos.

Par profesora personības un sabiedriskās dzīves visspilgtāko vainagojumu varēja kļūt viņa ievēlēšana par  atjaunotās Latvijas  pirmo prezidentu 1993. gadā. Tomēr dažādi starpgadījumi un nejaušības, inteliģences rīcības biklums un politiķu intrigas šim nodomam neļāva piepildīties dzīvē.

Protams, Lazovskis jau vispirms bija izcils ārsts – internās klīnikas vadītājs, jauno ārstu audzinātājs – pedagogs un profesors, kuram nācās kļūt par svarīgas Latvijas iekšķīgo slimību zinātniskās skolas Zīle – Rudzītis turpinātāju. Šajā ķēdē vispirms iekļaujas “Klīnisko simptomu un sindromu” atkārtoti publicējumi, internās medicīnas mācību grāmatas un “Haosa teorija slimību izcelsmē un fenomenoloģiska pieeja pacientam”. Protams, bija vēl kāda netverama un grūti aprakstāma cilvēciska stīga, kas saistīja profesoru Lazovski ar saviem izcilajiem priekšgājējiem.

1993. gada 1. decembrī Lazovskis referēja Latvijas medicīnas vēsturnieku sarīkotā viduslaiku ārsta Paracelza 500 gadu jubilejas sēdē. Runas nobeigumā viņš atzina Paracelza vārdu patiesīgumu: “Dziedniecības augstākā māksla ir mīlestība. Cik mūsos ir mīlestības, tik mēs gūsim arī panākumus pie slimniekiem. Tieši mīlestība ir tā māksla, kura pavada katru veiksmīgu ārstu.”

1999. gadā nāca ziņa par profesora smago slimību. Kāds loks, kāda augšupēja dzīves spirāle sāka saspringt savā pēdējā vijumā. Profesora Ilmāra Lazovska dzīves pavediens aprāvās 2003. gada 19. oktobrī.

Lazovska vienmēr dzīvinošās piemiņas vārdā viņa skolnieku pienākums ir sekot viņa augstajiem inteliģences, morāles un ētikas kritērijiem, kopt un attīstīt iedibinātās zinātniskās sadarbības un medicīniskās prakses tradīcijas.

 

Autors ir nefrologs, Latvijas Ārstu biedrības viceprezidents

Komentāri (2)

Bolero_10 20.11.2021. 17.36

[…] kopā ar citiem Latvijas patriotiem, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas locekļiem, cīnīties par latviešu valodas saglabāšanu un attīstību, ne tikai privātās sarunās uzsverot, ka mūsu valoda jau ir priekšpēdējā izdzīvošanas stadijā, kad to vairs nelieto valsts pārvaldē, armijā, policijā, augstākajā izglītībā un zinātniskos rakstos.
===========
Šis man atsauca atmiņā 80. gadu beigu vai 90. gadu sākuma avīzes publikāciju, kurā profesors bija nosaucis 6 pazīmes, kas liecina, ka valoda iet bojā. Vienīgā, kuru atceros – valodā neattīstās zinātniskā terminoloģija.
IT nozarē tas sevišķi spilgti izpaudās. Paldies Jurim Borzovam, kas uzrakstīja pirmo nozares vārdnīcu.
Kā ir tagad, pēc 30 gadiem?
Man “piedauzības akmens” ir zinātnieku runās dzirdētais darb. vārds “sekvenēt”.

+2
0
Atbildēt

1

    lindab456 > Bolero_10 22.11.2021. 11.05

    Par profesora I. Lazovska personības starojumu un vērienu varu aizdomāties pastarpināti caur Lazovska dzīvesbiedres ārsta praksi.
    Vēsture atkārtojas un profesora atziņas par valsts valodas nozīmi augstākajā izglītībā. zinātnē, terminoloģijas attīstību latviešu valodas saglabāšanas kontekstā ir nemainīgi aktuālas, fundamentālas.
    Manā top ir: “Dziedniecības augstākā māksla ir mīlestība..,” katrs , kas saskāries ar ārstniecību, to zina.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu