Rīgas jūras līcis ir piesātināts ar slāpekli, fosforu un plastmasas atkritumiem. Vai problēmu risinājumu sniegs nule atjaunotais Baltijas jūras rīcības plāns?
Jūras velšu gardēži noteikti ir manījuši tos zivju stendos — lūpas pieblīdušas, kā pildītas ar botoksu, liela galva un izvalbītas acis. Tas ir apaļais jūras grundulis. Padomju laikos grunduļu konservus tomātu mērcē veda no Ukrainas, jo Kaspijas un Melnā jūra ir šo zivju dabiskās mājas. Taču tagad tās ķer un kūpina arī Latvijas piekrastē. Svešzemniecei, kas pirmo reizi Baltijas jūrā konstatēta 1992. gadā pie Polijas krastiem, bija vajadzīgi tikai desmit gadi, lai pielāgotos dzīvei mazāk sāļajā Baltijas jūrā un sāktu uzvaras gājienu visā tās teritorijā.
«Apbrīnojami maz!» saka Solvita Strāķe, Jūras monitoringa nodaļas hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja. Turklāt grundulis uzvedas kā īsts bandīts — izēd citu zivju ikrus un gandrīz pa tīro noēdis ziemeļu ēdamgliemenes, kas aug uz akmeņiem, lielākoties piekrastes zonā.
Šis ir tikai viens no piemēriem tam, kā Baltijas jūrā ienākušas aptuveni 140 jaunas svešzemnieku sugas, stāsta Strāķe. Lielā mērā tas ir cilvēka darbības rezultātā. Piemēram, jūras grundulis šeit, visdrīzāk, nonācis ar tirdzniecības kuģu balasta ūdeņiem. Kamēr grunduļu skaits pieaudzis, gluži pretēju likteni piedzīvojušas Baltijas jūrā tik izplatītās mencas. Kopš 2020. gada Baltijas jūras austrumos to specializētā zveja ir pilnībā aizliegta.
Mencu izzušanā Strāķe vaino nesaprātīgi lielās zvejas kvotas, kas tika atļautas pat tad, kad zinātnieki jau brīdināja par sugas straujo sarukumu. «Kad nav vairs ko ķert, tad beidzot saprot, ka nedrīkst mencas zvejot,» viņa saka. Lielā nozveja gan nav vienīgā problēma. Mencu nērstie ikri allaž grimuši līdz aptuveni 70 metru dziļumam, kur ūdens sāļums sasniedz 11 gramus litrā. Taču klimata pārmaiņu rezultātā Baltijas jūrā mazinās sāļā un ar skābekli bagātā ūdens ieplūde no Ziemeļjūras, tāpēc ikriem jāgrimst arvien dziļāk, taču tur vairs nav pietiekami daudz ne skābekļa, ne zooplanktona. Jau tā zvejnieku tvarstītā menca vairs nespēj pat atjaunoties.
1987. gadā kāds zviedru zinātnieks norādījis, ka vidējas mencas svars tolaik bija 20—25 kilogrami un tās bijušas pusmetru garas. Mūsdienu menca ir vairs tikai aptuveni 20 centimetrus gara.
Stāsts par jūras grunduli un mencu ir tikai piemērs tam, kādas pārmaiņas notiek jūrā. Lielā mērā tās rada mūsu dzīvesstils.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.