Pārdzīvojuši relatīvi lētās naftas ēru, elektromobiļi atgūst pirms vairāk nekā gadsimta zaudēto popularitāti
Eiropas Savienības teritoriju uzstājīgi pārņemošās automobiļu elektrifikācijas vēsture nesākās ne ar Tesla un pat ne ar Nissan Leaf, kā varētu šķist nevērīgākam ziņu portālu lasītājam. To saknes stiepjas gadsimtu tālā pagātnē, un ap 1900. gadu ar elektrību darbināti auto piedzīvoja īstus zelta laikus. Trešā daļa no visām uz ASV ceļiem sastopamajām automašīnām «pārtika» no elektrības, un Ņujorkā vien bija 60 elektriski taksometri.
Taču jau desmit gadus vēlāk aina mainījās, jo Henrija Forda izgudrotajā konveijera līnijā ražotie Model T ar benzīna dzinēju maksāja tikai 650 ASV dolārus, kamēr līdzvērtīgs elektromobilis ap 1760 dolāriem, atgādina ASV Enerģētikas ministrijas portāls Energy.gov. Paralēli augstās cenas problēmai, kas arī šodien neļauj automobiļu elektrifikācijai «pacelties spārnos», tolaik radās vēl citi būtiski apstākļi, kas nāca par labu iekšdedzes dzinējiem.
Naftas iegulu atrašana Teksasā padarīja benzīnu tik lētu, ka tolaik vēl ne visur ievilktā elektrība ar to nespēja sacensties. Turklāt Ziemeļamerikā strauji tika būvēti pilsētas savienojoši asfalta ceļi, un cilvēkos modās interese veikt garākus attālumus, ko elektromobiļi tolaik nespēja piedāvāt. Visi šie faktori lielā mērā izšķīra klusāko un videi draudzīgāko auto likteni. Tie ik pa laikam vēl centās apdraudēt iekšdedzes dzinēju hegemoniju, taču bez īpašiem panākumiem.
Neliels cerību stars pavīdēja ap 1973. gadu arābu naftas embargo laikā, kad «melnā zelta» iegāde bija apgrūtināta, taču līdz dzīvotspējīgiem alternatīviem spēkratiem autobūves nozare tā arī netika.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.