Kam vajadzīga Latvijas valsts?

Ernesta Kļaviņa zīmējums
Kalvis Engīzers
Print Friendly, PDF & Email

No Satversmes 66. panta pirmā teikuma izriet personas pienākums maksāt nodokļus. To skaidrojot, Satversmes tiesa norādījusi, ka nodokļu maksāšana ir veids, kādā personas uzņemas kopīgu atbildību par sabiedrības vajadzību apmierināšanu un Latvijas valsts uzturēšanu. Tas ir saistīts ar Satversmes ievadā ietverto atziņu, ka ikvienam jārūpējas ne tikai par sevi un tuviniekiem, bet arī par sabiedrības kopējo labumu – starp indivīdu un sabiedrību pastāv solidaritāte. Kā ar to veicas Latvijā?

Šķiet, ka sociālajā realitātē Satversmē pieminētā indivīda un sabiedrības solidaritāte tās vajadzību apmierināšanā un demokrātiskas tiesiskas valsts uzturēšanā izpaužas negribīgi. Pēdējos gados Ēnu ekonomikas indekss Latvijā bijis salīdzinoši augsts (pieņemot, ka ēnu ekonomikas reālo apjomu vispār ir iespējams aplēst). Ja var ticēt apsvērumiem, uz kuru pamata ieviestas minimālās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, pietiekami izplatīta ir arī dažādu nodokļu izņēmuma režīmu izmantošana nodokļu optimizācijai. Jāpiebilst gan, ka nodokļu optimizācijas rezultātā visticamāk netiek gūti budžeta ieņēmumi arī no citām sabiedrības daļām, kuras minimālo valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu ieviešana tieši neskar.

Vēlme nemaksāt nodokļus ar mērķi ietaupīt savus līdzekļus nav jauna parādība. Īpašums ir neatņemama personas brīvības un pašnoteikšanās sastāvdaļa, tādēļ ir saprotama nevēlēšanās samazināt savu brīvības īstenošanas kapitālu.

Domājams, ka tieši tādēļ arī Satversmē ir ietverts aizliegums nodot tautas nobalsošanai likumus par nodokļiem. Tomēr šī, ja tā drīkst teikt, dabiskā nevēlēšanās maksāt nodokļus nav vienīgais nodokļu maksāšanas kultūras izaicinājums Latvijā.

Pētnieki norāda, ka Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā nepastāvēja tādi saimnieciskās darbības nodokļi kā tirgus ekonomikā. Tomēr, postsociālisma valstīm atjaunojot neatkarību un pārejot uz demokrātisku valsts iekārtu un tirgus ekonomiku, šādi nodokļi tika ieviesti un bija nepieciešams nodrošināt to iekasēšanu un administrēšanu. Praksē šāda nodokļu un to administrēšanas sistēmas nomaiņa nebija vienkārša. Pirmkārt, nodokļu administrēšana sākotnēji bija neefektīva, jo nodokļu administrācijas rīcībā esošie cilvēkresursi un materiāltehniskais nodrošinājums nebija pietiekams milzīgā jauno saimnieciskās darbības nodokļu maksātāju skaita uzraudzībai. Otrkārt, cilvēki nebija pieraduši pie tā, ka viņiem ir pienākums līdzdarboties nodokļu maksāšanā, piemēram, aizpildot nodokļu deklarācijas. Treškārt, nodokļu likumi paredzēja ļoti bargus sodus, kuri atbilstoši padomju laika sociālistiskās tiesību skolas tradīcijām tika piemēroti formāli, nevērtējot situācijas individuālos apstākļus. Formālais nodokļu likumu piemērošanas process veicināja to, ka tie bieži tika grozīti. To nesenā spriedumā konstatējusi arī Satversmes tiesa, secinot, ka šo vēsturisko apstākļu dēļ Latvijā joprojām ir salīdzinoši zems nodokļu saistību labprātīgas izpildes līmenis.

Aprakstītā situācija ilgākā laika posmā apdraud valsts ilgtspēju. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētījumā norādīts, ka tā var radīt bīstamu un nebeidzamu ciklu. Proti, cilvēki nemaksā nodokļus, attaisnojoties ar to, ka valsts sniegtajiem pakalpojumiem, piemēram, izglītībā, sociālajā aizsardzībā vai ceļu infrastruktūrā ir zema kvalitāte. Tā rezultātā valstij nav līdzekļu, lai uzlabotu šos pakalpojumus, un tie kļūst aizvien nekvalitatīvāki, tādējādi turpinot mazināt cilvēku motivāciju maksāt nodokļus. Vai Latvija ir nonākusi šajā spirālē?

2017. gada nogalē Latvijā veiktā sabiedriskās domas pētījumā tika konstatēts – lielākā daļa respondentu uzskata, ka nodokļi netiek maksāti, jo tie ir pārāk augsti. Citi izplatītākie atbilžu varianti bija – pēc visu nodokļu nomaksas ne cilvēki, ne uzņēmumi nevarētu izdzīvot, kā arī – valsts piedāvātie pakalpojumi ir nekvalitatīvi un tādēļ cilvēkiem jāvēršas pie privātajiem pakalpojumu sniedzējiem. Līdzīgas atbildes tika iegūtas arī 2020. gadā veiktajā sabiedriskās domas aptaujā.

Kļūst skaidrs, ka lielā daļā Latvijas sabiedrības pastāv uzskats, ka nodokļus drīkst nemaksāt, ja valsts sniegto pakalpojumu kvalitāte ir zema.

Manuprāt, nav iespējams viennozīmīgi apgalvot, ka minētā izpratne ir ietekmējusi valsts ieņēmumus. No vienas puses, valsts sociālās aizsardzības jomā nav pildījusi Satversmē ietverto cilvēktiesību solījumu. Konkrētāk – valsts kontrole ir secinājusi, ka valsts rīcība nabadzības un ar to saistītās sociālās atstumtības mazināšanai nav bijusi pilnvērtīga, aizbildinoties ar budžeta līdzekļu nepietiekamību. Līdzīgi arī Satversmes tiesa, skatot lietas par garantēto minimālo ienākumu, personas atzīšanu par trūcīgu un sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, konstatēja, ka pastāvošā tiesiskā regulējuma pamatā nav racionāla metode, atbilstoši kurai tiktu noteikts personas pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamo un piešķiramo līdzekļu apmērs, ja persona tās nespēj nodrošināt pati. Citiem vārdiem – veids, kādā šo līdzekļu apmērs tika noteikts, pēc būtības nebija vērsts uz personas pamatvajadzību apmierināšanu, bet gan bija pakārtots pieejamajam valsts budžeta līdzekļu apmēram konkrētajā laika periodā.

Cits iemesls, ar kuru nodokļu nemaksātāji varētu mēģināt savu rīcību attaisnot, ir autoceļu segumu kvalitāte – 2020. gada dati liecina, ka trešdaļa apsekoto melnā seguma un apmēram puse grants seguma autoceļu ir sliktā tehniskajā stāvoklī. Abos minētajos piemēros pēdējā gada laikā gan novērojams vismaz minimāls progress, tomēr tas neļauj secināt, ka nodokļu nemaksātāji to patiesi būtu izjutuši un ka tas būtu ietekmējis viņu paradumus.

No otras puses, būtu pārdroši teikt, ka ikkatru nodokļu nemaksātāju motivē valsts nespēja novērst nabadzību un sociālo atstumtību vai uzlabot autoceļu kvalitāti. Pilnīgai izpratnei par nodokļu nemaksātāju motivācijas un valsts sniegto pakalpojumu kvalitātes sasaisti būtu nepieciešams pētīt, kā nodokļu nemaksātāji izlieto nodokļos nenomaksātos līdzekļus. Turklāt būtu jāpēta arī tas, kādu ietekmi uz Latvijas iespējamu atrašanos vai nokļūšanu minētajā spirālē atstāj nodokļu optimizācija. Ja Latvija patiešām atrodas šajā spirālē, tad ienākumu nevienlīdzība un sociālā atstumtība ar laiku tikai pieaugs. Tas var apdraudēt visu valsts institūciju efektīvu darbību un tādu demokrātisko procesu kā vēlēšanu īstenošanu, jo arī tie tiek finansēti no valsts budžeta.

Jebkurā gadījumā pētījumu rezultāti rāda, ka nodokļu saistību labprātīgu izpildi veicina tāda nodokļu sistēma, kuras pamatā ir personas līdzvērtīga sadarbība ar nodokļu administrāciju un savstarpēja uzticēšanās iepretim situācijai, kurā nodokļu administrācija darbojas kā vagars. Latvijas nodokļu administrācija, jo īpaši Valsts ieņēmumu dienests, pēdējos gados virzās pozitīvā virzienā, ko apliecina, piemēram, jaunais princips “konsultē vispirms”. Tā kā šīs ir kulturālas pārmaiņas, tās visticamāk nenoritēs strauji, jo īpaši tad, ja gana liela daļa nodokļu maksātāju labprātāk izvēlas izvairīties no nodokļu nomaksas vai izmantot viņu reālajai darbībai neatbilstošas nodokļu optimizēšanas shēmas. Tādēļ domāju, ka ikvienam Latvijas iedzīvotājam būtu jāparaugās spogulī un pašam sev jāatbild uz jautājumu: vai un kāpēc man ir vajadzīga Latvijas valsts? Turklāt: ja es gribu, lai līdzcilvēki mani ciena, man jāciena arī viņi. Un Latvijā cienīt citus nozīmē pildīt savus konstitucionālos pienākumus, tātad – arī maksāt nodokļus.

 

Autors ir tiesneses palīgs Satversmes tiesā. Rakstā pausts autora personīgais viedoklis

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu