Trīs senatnes pētniecības un popularizēšanas organizācijas Aizputes novadā vēlas iedzīvināt seno kuršu zemi Bandavu
Šī nav teika par senu pili, kas pieceļas no ezera, tiklīdz uzmin tās vārdu. Te, pie Aizputes, viss top cilvēku rokām. Dienā, kad še viesojos, atvasaras saulīte gluži vai staigā pa lauku, diviem dzidriem dīķiem un blakus esošā skuju koku meža galotnēm. Trīs organizācijas, kas aizraujas ar vēstures izzināšanu un iedzīvināšanu, ir apvienojušās, lai te radītu seno kuršu sētu, kurai tiks dots Bandavas vārds, tā godājot vienu no senās Kursas zemēm. «Mēs esam gājuši katrs savu ceļu, lai nonāktu šajā krustpunktā,» stāsta vēstures rekonstrukcijas biedrības Exercitus Rigensis vadītājs Juris Ņečajevs (45). Savu grūdienu veica arī pandēmija, kas parādīja — laiks atrast savu vietu, kur nākotnē nelielam ļaužu lokam pulcēties uz pasākumiem, jo 200 cilvēkiem rīkot festivālu, īrējot tam vietu, neatmaksājas.
Projekta idejas autoru un realizētāju iecere ir autentiskā vidē nodarboties ar seno amatu apgūšanu, trenēties kara mākslā, rīkot pasākumus, festivālus un koncertus, turot dzīvu senču piemiņu. Pašiem izveidot šādu vietu pamudināja tas, ka patlaban Latvijā tādas nav. «Ir, piemēram, Āraišu ezerpils. Skaista, forša, bet tas ir muzejs. Nav dzīvības,» saka Juris. Viņš negrib, lai Bandavā būtu plāksnītes ar uzrakstiem kā muzejā. «Lai vieta pati darbojas!» Kā ceļojums laikā? «Sākotnēji pašiem, bet caur mums — apmeklētājiem,» Juris paskaidro.
Nākotnē vīri cer uzbūvēt četras ēkas, brīvdabas smēdi, brīvdabas maizes cepli un pat iekopt labības lauku, taču tas, protams, nav vienas vasaras veikums. Patlaban norit darbs pie trim celtnēm. No kārtīm veidoto slieteni senatnē izmantoja kā saimniecības palīgēku, vasaras virtuvi un noliktavu. Tapt jau sācis arī dziednieka namiņš un divstāvu guļbūve.
Plānojot senās ēkas, par avotu izmantota 13. gadsimta sākumā pierakstītās islandiešu dziesminieka Egila Skalagrimsona sāgas XLVI nodaļa, kas vēsta par vikingu ceļojumiem uz Kursu 10. gadsimta sākumā. Pēc tās apraksta top guļbūve, kas sāgā minēta kā saimnieka māja vai klēts. « Saimnieks dzīvoja otrajā stāvā, un pirmajā stāvā, kur glabāja dārgumus, varēja iekļūt tikai caur otrā stāva lūku,» stāsta Juris. Divstāvīga būve esot diezgan netipiska tam laikam. Lai ēkas uztaisītu pēc iespējas autentiskākas, vīri talkā aicinājuši vēsturisko ēku ekspertu un celtniecības arheologu Juri Zviedrānu un vēsturnieku un arheologu Artūru Tomsonu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.