Kur es biju 1983. gada 15. decembrī? • IR.lv

Kur es biju 1983. gada 15. decembrī?

Ilmārs Šlāpins, dzejnieks un publicists

Grāmatā Svešam kļūt Lauris Gundars konfrontē savu biogrāfiju ar Gunāra Astras likteni un nebaidās būt pašironisks

Ikviens, kas raksta grāmatu par vēsturisko periodu, kurā pats dzīvojis, vēl jo vairāk tad, ja literārs teksts satur autobiogrāfiskas detaļas no autora jaunības dienām, saskaras ar grūti pārvaramu psiholoģisku dilemmu, varētu pat teikt — kognitīvo disonansi. Subjektīvās atmiņas visbiežāk liek atcerēties jaunību kā gaišu, cerību pilnu un visnotaļ patīkamu laika nogriezni, to mēdz skaidrot ar fizioloģiskiem procesiem nenobriedušā organismā, kā arī ar atmiņas procesu mērķtiecīgo atlasi, ar kuras palīdzību apziņa cenšas mūs pasargāt no traumatiskiem nospiedumiem. Tajā pašā laikā objektīvās zināšanas un veselais saprāts liek rakstītajā ne tikai censties atspoguļot realitāti, bet arī meklēt dramatismu — citādi jau nebūtu vērts pūlēties.

Lauris Gundars pirmām kārtām ir dramaturgs (un dramaturģijas pasniedzējs), tāpēc viņš nevar atļauties neievērot vismaz kaut kādus drāmas teorijas principus — atspoguļot konfliktu, parādīt varoņa psiholoģisko attīstību, uzturēt intrigu, piedāvāt lasītājam negaidītu pavērsienu. Taču grāmata Svešam kļūt nav ne romāns, ne arī scenārijs. Dramatismu grāmatai a priori piešķir tekstam ārēji apstākļi — iecere radīt izrādi un kinofilmu par Latvijas spilgtāko padomju laiku disidentu Gunāru Astru bijusi vispirms. Ir tikuši vākti materiāli, veikta izpēte, cerība uzņemt šādu filmu joprojām eksistē, taču niezošā nepieciešamība kaut ko ar to visu izdarīt un noformulēt novedusi pie idejas par grāmatu, kurā notiktu autora un varoņa sastapšanās. 

Par sākuma punktu tiek ņemts triviāls fakts — Lauris Gundars un Gunārs Astra ir dzīvojuši kaut kur līdzās, paralēli viens otram, 1958., 1961., 1976., 1983. gadā viņu dzīvē notikuši dramatiski un nozīmīgi pavērsieni, taču viņi viens par otra eksistenci nav pat nojautuši. Kā daudzi no mums. Mēģinot rekonstruēt notikumu gaitu, no vienas puses, liekot lietā arhīvu materiālos atrastos tiesas procesu, liecinieku liecību, pratināšanas protokolu pierakstus, un, no otras puses, savas personīgās atmiņas, autors rāda divas paralēlas realitātes, kas krustojas un nekrustojas. Konfrontējot savu biogrāfiju ar (atgādināšu — Latvijas spilgtākā disidenta) Gunāra Astras likteni, Lauris Gundars nebaidās no ironiska pašvērtējuma, vienlaikus apzinoties, ka ironija vienmēr labi strādā arī kā pašaizsardzība.

Grāmata nav Astras biogrāfija, kaut arī tajā lasītājs var atrast daudz interesanta faktu materiāla, precīzus citātus un iedomātus dialogus. Tā nav tikusi iecerēta arī kā Gundara atmiņas par padomju gadiem un represīvajiem orgāniem — pamazām personīgās atmiņas atkāpjas un dod vietu kinematogrāfiski ieskicētām ainiņām. Drīzāk to varētu uzskatīt par piezīmēm uz scenārista dienasgrāmatas malām — kolāžu, kas parāda pētnieciska procesa pāreju pašrefleksijā un atpakaļ. Lasītājam laikam gan pašam ir jāspēj nonākt pie kopējas ainas, izmantojot piedāvātos instrumentus kā konstruktora detaļas. Dažbrīd pavīd memuārliteratūrai raksturīgi paņēmieni — varoņi nosaukti tikai vārdā, izmantoti iniciāļi vai tikai profesijas apzīmējumi, tā teikt, lai neaizvainotu vai nepateiktu lieku. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu