Lauras Grozas izrādei Piekrišana Dailes teātrī piemīt pandēmijas laika darba plusi un arī mīnusi
Izskanējuši abpusēji aplausi, jo liekas, ka aktieri ir tikpat laimīgi, skatītājus ieraudzījuši, kā mēs, atkal sēžot līdzās, brīvi elpojot un esot vienlaicīgā pārdzīvojumā ar māksliniekiem. Kas paliek pēcgaršā? Sieviete un vīrietis, kuri, pa gabalu stāvēdami, ar skatieniem saķērušies nāvīgā tvērienā, lai nogalinātu — vai varbūt atdzīvinātu — otru. Un viņu ārprāta tuvums (svarīgas abas šā vārdu salikuma nozīmes). Tajā brīdī eksistē tikai tie divi pilnīgi atkailinājušies cilvēki, un nav no svara, kas viņiem mugurā un kādam sociālajam slānim vai profesijai tie pieder. Šādu līdzdzīvošanas mirkļu dēļ jau arī ejam uz teātri.
Pieņemu, ka tieši pandēmijas laika sniegtā iespēja pilnīgi koncentrēties vienai lomai un izrādei, nesadalot uzmanību starp mēģinājumiem un citu iestudējumu spēlēšanu, ļāvusi Maijas Doveikas Kitijai un Daiņa Grūbes Edvardam sasniegt šos augstākās aktieriskās pilotāžas mirkļus.
Taču šie paši apstākļi kādā brīdī nenoliedzamus plusus padarījuši par mīnusiem. It kā izrādes radītāji, iemetuši ūdenī akmeni, gribētu notvert ne tikai pirmos, tuvākos apļus, bet aizvien tālākus un tālākus, un citu acīm vairs neredzamus riņķus. Par to liecina jau visnotaļ interesantā programmiņa, kurā publicēts turpat vai pētījums par britu dramaturģes Nīnas Reinas radu rakstiem, kas kādā punktā saskārušies arī ar Doktora Živago autora Borisa Pasternaka dzimtu. Ļoti interesanti, patiešām, tikai šī Odesā sākusies sāga neko nesniedz lugas labākai izpratnei vai izrādes koncepcijai. Bet šāds skaidrojums nebūtu nācis par sliktu, jo Reinas luga patiešām ir daudzplākšņaina. Tajā sociāli motīvi savijas ar seksuāliem, bet britu jurisdikcijas sarežģītībām ir vismaz tikpat liela nozīme kā freidistiskām pretējo dzimumu «kara» teorijām.
Lugas nosaukums Consent, ko Jānis Elbergs tulkojis kā Piekrišana, bet tikpat labi, nedaudz pamainot fokusu, varētu latviskot arī kā Vienošanās vai Atļauja, vispirmām kārtām attiecas uz jautājumu, kur nospraužama robeža starp abpusēji izbaudītu seksu un izvarošanu, un vai sievietes «nē» vien to spēj iezīmēt. Te koncentrējas lugas sociālais patoss jeb stāsts par to, kā kolēģi un draugi advokāti Grūbes Edvards un Tims Kaspara Dumbura tēlojumā, satikušies vienā procesā, dzirksteļo sofistiskos dueļos, vismazāk domādami par Anetes Krasovskas Geilu, kura cietusi no vardarbības. Šis lugas slānis aizņem krietni daudz no izrādes laika, un rada dīvainu déjà vu sajūtu — sveša dzīve, vispāreiropeiskas problēmas, kuras varētu risināties jebkurā mūsu progresīvā kontinenta zemē vai aiz okeāna, bet Latvijā gan laikam vismazāk… Prātā uzvēdīja kosmopolītiskā «vecā Daile», no kuras jau biju atvadījusies, ar priecīgu interesi raugoties, kā teātris pavēršas pret dzīvi šeit un tagad.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.