Mantojums

Dārzeņu audzētājas Rītausma valdes priekšsēdētāja Lāsma Bekina mantojusi mammas biznesu, tomēr neiet viņas pēdās

Bija 2015. gada februāris. Lāsma Bekina tolaik dzīvoja Indijā, kur pieskatīja bērnus turīgā indiešu ģimenē. Viņas dzīvi kājām gaisā sagrieza kāds telefona zvans no mājām. Ar mammu nav labi. Lāsma steidza pāris dienās sakārtot nepieciešamās formalitātes, lai saņemtu atļauju izlidošanai no valsts. Tomēr tas nebija gana ātri. Jaunā sieviete iekāpa lidmašīnā tieši tajā brīdī, kas ierakstīts mammas miršanas apliecībā. Viņa tolaik neplānoja uzkavēties Latvijā ilgāk par pāris mēnešiem, savu dzīvi viņa nesaistīja ar biznesu, kam mamma Valda Bekina bija atvēlējusi lielu daļu sava mūža, — dārzeņu audzēšanu uzņēmumā Rītausma Jēkabpils pusē.

Lāsmas mamma uzņēmumu dibināja 1993. gadā pēc agrofirmas Daugava privatizācijas, un tam bija izdevies kļūt par vienu no Latvijas lielākajiem dārzeņu audzētājiem. Taču lauku dzīve Lāsmu nekad nebija saistījusi. Viņu interesēja mode, izklaides bizness un ceļojumi. Pēc mammas aiziešanas Lāsma tomēr sāka darbu uzņēmumā kā materiālu plānotāja. Jaunajai sievietei nebija lielu uzkrājumu, tāpēc bija vajadzīgi kādi ienākumi. 

«Ja es aizbraukšu, vai šis uzņēmums nākotnē vispār vēl būs?» Lāsma sev vaicāja, kad bija uzņēmumā pavadījusi kādu laiku. Pašai par pārsteigumu, viņa sāka izjust pienākumu turpināt mammas sākto — palikt un cīnīties. Viņa negribēja ieraudzīt mammas siltumnīcas tukšas vai nojauktas, tāpēc izvēlējās turpināt mammas sākto mūža darbu, bet neatkārtot viņas kļūdas.

Tomāti kokosā

Rītausmas etiķetes uzlīmītes rotā sarkanos tomātus, garos gurķus un salātu podiņus, kas bieži manāmi lielveikalu plauktos. Tie visi audzēti Jēkabpils pusē, plašās stikla siltumnīcās. «Cilvēkiem, kas ikdienā brauc garām, droši vien liekas, ka tās ir tādas mazas siltumnīciņas,» pasmaida Lāsma. Latvijas mērogam tās tomēr ir gana lielas, jo nodrošina uzņēmumam otrā lielākā dārzeņu audzētāja statusu.