Vilkumuižas dārgumi

Puriņu ģimenei, tāpat kā slavenajai kino Adamsu ģimenei, ir savi neparastie dārgumi — 1000 augu dendrārijs Zemgales labības lauku vidū, zilās govis, seno šķirņu ābeles un dzimtas fotoalbums

Vilki ir lauku sēta, ko ģimene jokojot sauc par Vilkumuižu. Sagaidīti tiekam nudien karaliski — saimniece Lauma ar meitām Zani un Anci stalti stāv pagalmā, sapucējušās tautastērpos, it kā brauktu precinieki, nevis žurnāliste! Pirms izkāpju no auto, slepus notraucu saviļņojuma asaru un pieķeru fotogrāfi darām to pašu. 

Vilki ir neliela saimniecība ar nepilniem deviņiem hektāriem aramzemes, toties šeit viss ir dižens. Dižvītols, dižozols, milzu liepu rinda, simtgadīgas kļavas, kastaņas un ulmaņlaikā stādītas ābeles. Abām mazajām zemgaļu meitenēm garās, zeltainās bizes tik biezas, ka ar tām var pietauvot kuģus ostā.

Pie šīs mājas, zemes un kokiem dzimta turas jau sestajā paaudzē. «Jaunībā bija laiks, kad gribēju būt Rīgā, vēlāk apsvēru domu pārcelties uz vīra dzimto Vecpiebalgu, tomēr atgriezāmies šeit. Kad esi projām, sirds visu laiku nemierīga — nez, kā klājas vecajam ozolam, kā mājai? Šī māja cilvēkus tur un nelaiž projām,» stāsta Lauma. Saimnieku Aldi tā arī nesastopam, jo čaklais «Vilkumuižas pārvaldnieks» ar traktoru devies steidzamos lauku darbos — druvā minūte dārga!  

1000 koku un simtlapu roze

Kamēr citās lauku sētās viesus uzņem ar cienasta bļodām, Vilkos vispirms jūs sagaidīs ar daždažādu čiekuru, riekstu, zīļu un kastaņu bļodu. Tās ir apčamdāmas un reizēm arī nogaršojamas veltes no dendrārija. Koku stādīšana esot kā atkarība, smejas Lauma. Kad esi sācis, nevari apstāties. Ja kur brauc, ceļā nemitīgi pamani neparastus augus, kādu pašam dārzā vēl nav — tātad vajag! «Reiz ar Aldi gandrīz nokavējām operas izrādi, jo parkā pie Baltā nama lasījām ginka augļus un pavisam aizmirsām, kāpēc esam uz to Rīgu atbraukuši.»