Andris un Gunta Gavari palīdz Latvijā atdzimt dabīgajām pļavām. Daudziem tas šķitīs dīvaini vai pārsteidzoši, bet darbs sākas ar augsnes badināšanu
Vēl neesmu izkāpusi no mašīnas, kad, iebraucot Virešu pagasta Līves ciemā, mani apbur lauku smarža. Pavisam drīz tai seko Guntas un Andra Gavaru mājas Ceriņi. Viņu sētā izskatās kā Brīvdabas muzejā. Pat labāk! Un nav jau tālu no patiesības — Līves ciems ar desmit senām zemnieku sētām ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis.
Plašā māja celta 1898. gadā, bet Gavari te ieradušies 1996. gadā. Māju atjaunojuši tā, ka nams iederētos vislepnākajā interjera žurnālā. «Ja par muzeja cienīgumu, tad, lūk, šī pirtiņa! Runa vairs nav par simtu, bet pārsimts gadiem,» rāda saimnieks. Celta bez nevienas nagliņas — koki sasieti ar klūgām. Izrādās, pirtiņu padomju laikā Brīvdabas muzejs gribējis pārpirkt un vietā uzcelt jaunu, bet iepriekšējie saimnieki nav ļāvuši.
Iesākumā Gavari ar lauksaimniecību nenodarbojās. Viņu lauciņš bija auto tirdzniecība, taču tā ir visai sezonāla joma — vasarās darba daudz, bet ziemās — mazāk. Apkārt mājām iegādājās zemi, pļāva sienu, taču ruļļiem nebija daudz noņēmēju. «Domājām — varbūt vajag kaut kādus lopiņus,» atminas Andris.
Ceriņu zemes ietilpst Natura 2000 teritorijā aizsargājamo ainavu apvidū Ziemeļgauja. «Projekts meklēja saimniekus, kas grib nodarboties ar lopkopību. Mēs paši bijām nolēmuši, ka vajag aitas vai kaut ko citu. Gadījās kā aklai vistai grauds,» saka saimnieks. Ar projekta palīdzību 2006. gadā viņi kļuva par pirmo Herefordas šķirnes gotiņu saimniekiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.