Vilhelma Zigfrīda Štafenhāgena gravīras Talsi. 19. gadsimta vidus reprodukcija. Talsu novada muzeja krājums
Kādas vērtības slēpj trīs mazpilsētu visiem pazīstamās ainavas Talsos, Dobelē un Kuldīgā
Šķirstot senas fotogrāfijas un pastkartes, reizēm šķiet, ka esam daudz vērtīga zaudējuši. Tomēr izrādās, ka ne viss ir zudis, turklāt lēnām zūdošo var arī saglabāt. Ir izvēlējās trīs Latvijas mazpilsētu no sendienām pazīstamos skatus salīdzināt ar mūsdienām. Par ceļvedi uzaicinājām arhitektu Pēteri Blūmu. Viņš atklāj šo skatu ainaviskos un arhitektoniskos zemtekstus, arī vērtības. Trīs mums mīļas māsas — Talsi, Dobele un Kuldīga, trīs dažādi pilsētvides attīstības ceļi.
Ar ideālu spoguļattēlu
Skatam uz Talsu vēsturisko centru pāri ezeram piemīt tas, kā parasti nav citās Latvijas pilsētās, — tas ir ļoti glezniecisks, romantisks, kompakts, saka Pēteris Blūms. Ne velti to gleznojis un joprojām «mālē» gandrīz katrs sevi cienošs ainavists. Lai gan kopš 19. gadsimta vidus, kad Talsus brīnišķīgā gravīrā attēlojis Kuldīgā dzimušais Vilhelms Zigfrīds Štafenhāgens (1814—1881), ainava ir zaudējusi otru vertikāli — vējdzirnavas, skats arī mūsdienās ir saglabājis savas vērtības — ūdens spoguli priekšplānā, tik tuvu namiņiem, ka tie zīmējas ideālā spoguļattēlā. Bet Štafenhāgena ainavai ir gandrīz perfekta kompozīcija — no zemākās apbūves uz augstāko, starp baznīcas un dzirnavu vertikālēm. Priekšplāns ar zemo apbūvi veido ļoti plūdenu pāreju uz ezera spoguļattēlā redzamo ainavu. Rūpīgi izvēlēts skatpunkts, kas ietver gan Vilkezeru, gan Talsu ezeru. Tolaik ielas mājām bija samtainie dakstiņu jumti, bet ūdensmalas mājelēm — dēļu jumti.
