Latvijas putnu vērošanas kameru desmitajā sezonā ligzdās risinās trillera cienīgi notikumi. Ērglenes Mildas mazuļi diemžēl neizdzīvoja, taču mātīte varēs turpināt dzimtu nākamajās vasarās, uzsver ornitologs Jānis Ķuze
Tās bija visu laiku skumjākās vēlās brokastis. Pirmdienas rītā jūrasērgļu mātīte Milda Durbē notiesāja divus savus mazuļus, kuru dzīvība bija izdzisusi badā un aukstumā. Mēs par dramatiskajiem notikumiem gandrīz 30 metrus augstas egles galotnē nekad neuzzinātu, ja tur nebūtu uzstādīta Latvijas Dabas fonda (LDF) tiešsaistes novērošanas kamera. Nedēļas nogalē translācijai LDF YouTube kanālā sekoja līdzi cilvēki visā pasaulē. Vienlaikus skatījumu skaits pārsniedza 3000, bet mēneša skatījumi — divus miljonus. Pēc interneta forumā rakstītā varēja secināt, ka aģentūras Reuters ziņa bija sasniegusi ne tikai Austrāliju un Portugāli, bet pat Keralas provinci Indijā.
Kāpēc ārzemju auditorija, kas nav ornitologi, tā ieinteresējās par jūrasērgļu ģimeni Latvijā? Vēl pirms nedēļas šķita, ka Durbes ligzdā risinās dabas brīnums. Aprīļa beigās bojā gājušo Mildas partneri Raimi bija nomainījis jauns ērglis Čips. Skatītāji aizrautīgi vēroja, kā Čips sāk uzņemties patēva lomu, piegādājot Mildai pārtiku un aizvietojot viņu olu sildīšanā. Viens pēc otra izšķīlās mazuļi. Diemžēl pagājušās nedēļas skarbie laikapstākļi pielika punktu ģimenes idillei. Izsalkuma dzīts, Čips atņēma partnerei pārpalikumu no iepriekšējās dienas pārtikas piegādes — pusapēstu vārnu. Māte notiesāja pēdējo zivi, nesaplucinot to bērnu barošanai.
Ornitologs Jānis Ķuze, kas LDF uzdevumā novietojis kameru pie šīs ligzdas, tviterī apstiprināja: izšķirīgs izrādījās barības un jaunā tēviņa atbalsta trūkums. Putnu pasaulē rūpju uzņemšanos tomēr spēcīgi nosaka ģenētiskā saikne. Pagājušajā gadā, kad par Mildas un mazuļu izdzīvošanu rūpējās Raimis, ligzda bijusi tā apkrauta ar proviantu, ka rezervju pietiktu ilgākam laikam. «Zivis, pa kādam ūdensputnam: pīlei vai laucim. Aprīlī, kad nārsto līdakas, tiek nestas tās, pēc tam arvien vairāk parādās karpas no tuvējiem zivju dīķiem,» ornitologs stāsta Zoom intervijā. «Zivīm patīk sildīties saulē ūdens augšējos slāņos, jūrasērglis medījumu noskata jau no 50—100 m augstuma, pikējot zivis paķer ar nagiem. Sliktos laikapstākļos, lai tiktu pie barības, vajadzīgs krietni vairāk laika.» Jūra gan no Durbes ir pārāk tālu, lai kļūtu par medību teritoriju, un karpu dīķu saimnieki par ērgļu vizītēm varētu nebūt pārāk lielā sajūsmā. «Cilvēki ir dažādi,» Jānis Ķuze atbild diplomātiski. «Latvijā diemžēl zinām vietas, kur uz ērgļiem dīķos tiek šauts. Bet ir saimnieki, kas pret dīķiem izturas kā pret savu ziemas putniņu barotavu — priecājas par tos apmeklējušo putnu sarakstu.»
Tiešraides maltīšu vērotājiem vajadzīgi stipri nervi. Šopavasar Durbes ērgļu ēdienkartē bija kaķa atliekas, pagājušogad uz urrā gāja peļu klijānu mazuļi, arī dzīvi. «Pirms diviem gadiem tika atnests dzīvs lapsēns, to bija grūti skatīties,» atzīstas ornitologs. Un, kad pašas putnēni vairs neelpo, arī tie mātītei noder par barību. Jo daba nevar atļauties nesekmīgas ligzdošanas dēļ zaudēt putnu, kas vēl varēs radīt daudzus pēcnācējus nākotnē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.