Režisors Edmunds Freibergs (priekšplānā) ar Latvijas Nacionālajā teātrī iestudētā Stendāla Sarkanais un melnais aktieru ansambli: Žiljēns — Raimonds Celms, Luīze — Evija Krūze, Stendāls un citās lomās — Voldemārs Šoriņš un Matilde — Madara Bore
Šosezon teātros notiek dīvaini pasākumi, kuriem nav analoga civilizācijas vēsturē, — pirmizrādes bez skatītājiem
Nu jau pusgadu netiekam uz teātri — «durvis cieši aizdarītas», kā teiktu Rainis. Bet aiz tām joprojām notiek darbs. Tikai tā rezultātus nāksies gaidīt.
Klasisku jaunuzvedumu neviens nav aprakstījis labāk par Karelu Čapeku grāmatā Kā tas notiek. «Pirmizrādes rītā ir pēdējais mēģinājums. Aktieri noskaita savas lomas steigā, bez izteiksmes un gandrīz čukstus, lai neizkliegtu balsis pirms izrādes; viņi maļ tekstu zobos kā smiltis un aši izklīst, nomākti un noslēgušies sevī, it kā mājās viņiem būtu mironis. No teātra dzīlēm uzpeld tāds kā saspringts un smeldzīgs klusums. Neko vairs nevar darīt. Tas ir beigu sākums.» Laimīgie! Viņus gaidīja publikas noslēpumainā klātbūtne zāles tumsā un aplausi izrādes beigās. Un pilnīgi noteikti — ballīte. Katrā teātrī ir savs pirmizrāžu rituāls ar apsveikumiem, priecīgiem pārsteigumiem un nozīmīgām, citiem neizprotamām niansēm.
