Par suņa uzņemšanu ģimenē Laura un Iļja Kļaviņi domāja vairākus gadus, taču nebija droši, vai ir gatavi. Lai uzzinātu vairāk, Laura Facebook sekoja suņumīļu grupai. Pamanīja ierakstu, ka servisa suņu biedrība Teodors uz gadu meklē audžuģimenes kucēniem, ko mācīs par servisa suņiem — neredzīgo pavadoņiem un asistentiem cilvēkiem ar citiem funkcionāliem traucējumiem. Šobrīd audžuģimenēs Latvijā un Somijā aug astoņi šādi kucēni. Kļaviņi nolēma — iespēja pamēģināt!
Novembra beigās viņi devās pēc Vito — tobrīd divus mēnešus veca labradora kucēna. Kinologs pēc sarunas ar iespējamo audžuģimeni izvērtē labāko saderību, un par piešķirto kucēnu Kļaviņi sūdzēties nevar — Vito ir paklausīgs un draudzīgs. «Īsts supersuns!» Pārbraucis mājās, viņš uzreiz devās gulēt un ātri sadraudzējās ar kaķi Pončiku. Kā jau kucēns, Vito grib draiskoties. Vecāki ar četrgadnieku Albertu sarunāja, ka rotaļājoties sunim nedrīkst ļaut kost un lēkt. Mazliet grūtāk ar ķepaini aprada Astrīda, kurai tobrīd bija trīs mēneši. Suņa mitrais, ostīties gribošais deguns mazulīti satrauca.
Kurš katrs savā paspārnē servisa suni uzņemt nevar. Ģimenei ir jābūt gatavai ne tikai veltīt daudz laika, bet arī skolot un pretoties kucēna iežēlinošajam skatienam. Laurai ir bērna kopšanas atvaļinājums, bet Iļja patlaban strādā no mājām. Viņiem ir laiks gan nodrošināt kucēna socializēšanos, kas ir viens no galvenajiem audžuvecāku pienākumiem, gan apmeklēt speciālas mācības. Teodors reizi vai divas mēnesī rīko nodarbības, kurās suņi mācās, piemēram, paklausīgi iet blakus un, šķērsojot ceļu, atrasties tieši pie labās rokas. Papildus tam Laura vairākas reizes nedēļā apmeklē tiešsaistes kursus pie kinologa. Izrādās, ka pie datora ekrāna šobrīd mācās arī suņi! Laura Vito tur pie pavadas, bet treneris saka, kas darāms.
Laikā, ko topošais servisa suns pavada pie audžuģimenes, viņam jāiemācās iet blakus un nereaģēt uz pretim nākošiem suņiem vai citiem kairinātājiem, saprast komandas «nāc!» un «sēdēt!», bez problēmām pārvietoties dažādos transportlīdzekļos un atrasties sabiedriskās vietās. Laura stāsta — tas ir liels darbs, kas sākas ar pašu cilvēku. «Viss ir atkarīgs no tā, cik kārtīgi audžuģimene sagatavojas. Ir konkrēti ieteikumi, kuriem jāseko.» Kas Vito dzīvē atšķiras no parasta kucēna ikdienas? Nekādas gulēšanas gultā vai dīvānā. Pa kājām maisīties un pa pēdām sekot nedrīkst! Sunim ir sava vieta, kurā jāatrodas laikā, kad ģimene ēd vai gatavo. «Lai nepadotos kucēna apburošajam acu skatienam, jābūt spēcīgai nervu sistēmai,» atzīst Laura. Kamēr vīrs ar bērniem ietur maltīti, viņa Vito tur pavadā suņa vietā. Servisa suņiem jāvalkā arī īpaša veste, pie kuras pieradina jau no mazotnes.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.