Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Kad pagājušā gada martā skolas visā Latvijā uzsāka attālināto mācību procesu, diezin vai kāds varēja iedomāties, cik ļoti ievilksies šis “pagaidu stāvoklis” Latvijas izglītībā. Un, kā nu ne, martā atzīmējām attālinātās mācīšanās pirmo gadadienu! “Nekas nav paliekošāks par pagaidām” – šo teicienu itin bieži lietojam, runājot par dzīves telpas iekārtošanu. Arī attālinātās mācības uzsākot, lielākā daļa skolotāju (un skolēnu, un viņu vecāku) pat iztēloties nespēja, ka šajos pašos apstākļos joprojām attapsimies gadu vēlāk. Bet kāda tad ir attālinātās mācīšanās gada bilance Latvijas skolās?
Skatoties īstermiņā – nekā priecīga
Uzsākot attālināto mācīšanos, lielai daļai skolotāju nebija ne jausmas, kā vadīt mācības attālināti. Vēl sliktāk klājās tiem, kuri ar tehnoloģijām bija “uz jūs”. Tas rezultējās ļoti neviendabīgas kvalitātes mācību procesā. Nenoliedzami, šā gada laikā esam daudz mācījušies un redzējuši brīnišķīgus piemērus, kas, šķiet, vēl vairāk atraisījuši skolotāju radošo potenciālu, iesaistot bērnus attālinātajās mācībās – sākot no matemātikas un beidzot ar sportu. Bet turpat blakus bija arī visai bēdīgi gadījumi, piemēram, skolotāji, kuri tikai rakstiski dod norādes par to, kas bērniem pašiem vai vecāku vadībā jāapgūst, tādējādi jau saknē nokaujot motivāciju mācīties, izzināt, pētīt un darboties.
