Romāns Mirušie prasmīgi savij gotiskus motīvus ar ironiju un pārdomām par mākslas iedabu
Lai gan nāve patiešām ir viens no Šveices rakstnieka Kristiana Krahta romāna Mirušie caurviju motīviem, tas nebūt nenozīmē, ka grāmatu pilda drūmas pārdomas un sirdi plosošas ainas. Nāves klātbūtne šeit ir vienlaikus ironiska — kā piedienas postmodernismam — un arī erotiski piesātināta, estetizēta, līdzīgi kā gotiskajos romānos vai melnbaltas filmas kadros, kuru skaistums šķiet padarām cēlas jebkādas ciešanas.
Šie motīvi Mirušajos ir daudz svarīgāki par sižetu, kas romānā drīzāk kalpo tematiskajam mērķim. Bet īsumā — ir 30. gadu sākums, Japānas valdības pārstāvis un samuraju klana atvase Masahiko Amakasu uzaicina uz Japānu šveiciešu kinorežisoru Emīlu Nēgeli. Par ieganstu tiek izmantota abu valstu «maigās varas» stiprināšana, veidojot kopēju filmu, taču patiesībā Amakasu vada personīga interese par vācu zemju kino. Japānā jau ir Nēgeli līgava, aktrise Ida fon Ikskilla, režisors pēc tēva nāves pārcieš radošo krīzi, tāpēc viņš pieņem Reiha piedāvāto milzu budžetu un dodas filmēt šausmu kino.
