Par datu nesēju atlīdzību 3

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Print Friendly, PDF & Email

Tradicionāli kultūras nozare, mūsu mākslinieki, mūziķi, komponisti, aktieri, režisori, rakstnieki un dzejnieki ir tie, kas vienmēr bijuši izcilības mēraukla Latvijas panākumiem starptautiskajā un vietējā līmenī, vienmēr bijuši paraugs visai sabiedrībai – mēs varam, mēs spējam, un mēs esam pasaules līmenī. Mūsu izcilās izrādes, lieliskā mūzika, māksla un Dziesmusvētki vienmēr nesuši Latvijas vārdu pasaulē. Tieši tāpēc valdības un valdošo partiju attieksme pret kultūru, kultūras nozari un radošo industriju ir viens no galvenajiem un pamata rādītājiem tam, kā tiek īstenota valsts politika, kāda vispār ir pašreizējās valsts vadības izpratne par Latvijas kopējo attīstību un kultūru, kas ir tās daļa. Tieši kultūra ir pats svarīgākais, kas atšķir Latviju no citām valstīm.

Par valsts attieksmi pret kultūru liecina lēmumi, kas tieši skar gan kultūras nozares, kur strādā autori un izpildītāji, gan radošās industrijas izdzīvošanas iespējas. Būtiskākais ir ļaut radošiem cilvēkiem strādāt un saņemt pienācīgu atalgojumu par ieguldījumu, kas prasa nopietnu darbu. Taču atbalsts kultūras nozares cilvēkiem nav tikai politiķu un Saeimas deputātu piedalīšanās svētkos, festivālos vai teātra pirmizrādēs, “sarkano lentīšu” griešana un vārdos pausta sajūsma par Latvijas mākslinieku, rakstnieku, mūziķu, komponistu, aktieru panākumiem, izciliem sasniegumiem un kvalitatīvo kultūras “produktu”.

Viens no galvenajiem stūrakmeņiem valsts attieksmei pret kultūru un šīs nozares tiesībām uz taisnīgu atlīdzību par padarīto ir sakārtota un funkcionējoša autortiesību un blakustiesību sistēma – noteikumu kopums, likumi un lēmumi, kuri nosaka, kā tiek nodrošinātas autoru un izpildītāju tiesības uz intelektuālā īpašuma aizsardzību un atlīdzību par to radīto vai izpildīto darbu izmantošanu.

Un šeit politiķu vārdos paustais atbalsts un “slavas dziesmas” kultūrai diemžēl bieži vien nesakrīt ar reālajiem darbiem. Viens no konkrētiem piemēriem darbu nesakritībai ar vārdiem ir koalīcijas sadarbības padomē nupat pieņemtais lēmums atkal atlikt jautājumu par datu nesēju atlīdzību, nododot to kārtējai “diskusijai valdību veidojošajās partijās”, kaut gan tāda ir noritējusi jau gadiem ilgi. Jau 2012. gadā Satversmes tiesa sprieda par datu nesējos iekļauto iekārtu saraksta neatbilstību Satversmei un lēma uzdot Ministru kabinetam šo sarakstu regulāri atjaunot un precizēt saistībā ar tehnoloģiju attīstības radītajām pārmaiņām. Kopš 2012. gada tas nav darīts ne reizi. Katrs autoru un izpildītāju tiesību pārstāvju mēģinājums sakārtot šo sistēmu, atjaunojot datu nesēju sarakstu atbilstoši tehnoloģiju attīstībai, ticis nogremdēts, pateicoties lielo tirgotāju un tehnoloģiju uzņēmumiem.

Lieki teikt, ka šāda situācija Latvijas autorus un izpildītājus, mūsu valsts radošos cilvēkus, nostāda nevienlīdzīgā un netaisnīgā situācijā salīdzinājumā ar citu Eiropas Savienības un daudzu pasaules valstu autoriem, ieskaitot kaimiņus Lietuvā un Igaunijā, kur politiķi ir sapratuši un akceptējuši gadu desmitiem aprobēto metodoloģiju datu nesēju atlīdzības izmaksu sistēmā (ieskaitot viedtālruņu iekļaušanu datu nesēju sarakstā). Ja Eiropas Savienības pamatakmens ir brīvs vienotais tirgus, tad ir nepieņemami Latvijas kultūras nozarei palikt teju vienīgajai nevienādos konkurences apstākļos, vienlaikus nodrošinot izdevīgākus apstākļus citai nozarei… Un tas liek uzdot jautājumus.

Ir grūti saprast, kas tieši izraisījis arī politiķu un atsevišķu partiju pretestību un pakļaušanos lielo “tirgus spēlētāju” interesēm – pretēji elementārai loģikai, pretēji citu Eiropas valstu jau sen aprobētajai pieredzei autortiesību un blakustiesību aizsardzības jomā, pretēji vispārpieņemtajai starptautiskajai praksei. Var tikai minēt, vai tas saistīts ar vienkāršu situācijas neizpratni un kompetences trūkumu, vai ar populismā un demagoģiskos argumentos balstītu savas popularitātes celšanu, vai kādām citām politiķu un partiju interesēm. Diemžēl ķīlnieka lomā šajā “interešu sadursmē” atkal ir kultūras nozare. Būtībā “interešu sadursme” jāmeklē nevis starp autoriem un sabiedrību, bet gan starp radošās jomas cilvēkiem un lieliem, naudīgiem tehnoloģiju tirgus spēlētājiem, kur atsevišķi politiķi un dažas valdošās koalīcijas partijas vērtē notikumus nevis no valsts kopējo interešu skatupunkta, bet gan no spēcīgākā lobija perspektīvas.

Stabila un funkcionējoša autortiesību un blakustiesību sistēma, normatīvajos aktos nodrošināta intelektuālā īpašuma aizsardzība ir tiesiskas valsts pazīme.

Bet autoratlīdzība un atlīdzība par autoru un izpildītāju darbu izmantošanu ir ļoti nozīmīga šādas sistēmas daļa. Tā daļa, kas ne tikai garantē taisnīgumu un kultūras cilvēku darba novērtējumu, bet arī taisnīgu atlīdzību par paveikto darbu un ieguldījumu visas Latvijas kultūras attīstībā. Turklāt pašreizējos apstākļos, kad kultūras nozare – koncerti, izrādes, izstādes, festivāli, mākslas un literatūras pasākumi – vienkārši nedzīvo, kad nevar notikt ne vietēji, ne starptautiski kultūras projekti, ievērojamai daļai autoru un izpildītāju šie ir arī vienīgie ieņēmumi no radošās darbības.

Tāpēc pārsteidz, ka, balstoties uz demagoģiskiem argumentiem, lielo tirgotāju un tehnoloģiju uzņēmumu interešu pārstāvniecībā tik aktīvi darbojas partijas, kas sludina “bezkompromisa tiesiskumu” vai jaunu un godīgu politiku. Taču, pārfrāzējot klasisko teicienu:  “Kad lielgabali runā, mūzas klusē,” var teikt – “kad nauda runā, mūzas klusē”. Valdības un atsevišķu koalīcijas partneru rīcība uzskatāmi liecina: cīņā starp dažu uzņēmumu interesēm un kultūras nozares cilvēku tiesībām uz atlīdzību par savu darbu pārsvars noteikti nav kultūras pusē.

Partiju panākumi politikā ir tieši atkarīgi no šīs partijas vēlētāju skaita. Un to var vairot tikai ar godīgu darbu, ar godīgi pieņemtiem lēmumiem, ar strādāšanu cilvēku interesēs. Šādā kontekstā ir grūti iedomāties, ka ilgtermiņā var atmaksāties darbs tikai “biznesa interešu” labā, nedomājot valstiskās kategorijās. Skaļa kultūras atbalstīšana no tribīnes, sajūsminoties par Latvijas kultūras panākumiem, nav tas pats, kas lēmumi, kas pieņemti, lai patiesi un godīgi atbalstītu Latvijas radošos cilvēkus. Un, domājams, būs saprotama arī kultūras cilvēku reakcija uz šādu atsevišķu politiskās varas partiju attieksmi.

 

Vēstuli parakstījuši:

 

Komponists Raimonds Pauls

Komponists Zigmars Liepiņš

Komponists Mārtiņš Brauns

Komponists Jānis Lūsēns

Mūziķis un mūzikas autors Aivars Hermanis

Mūziķis, dzejnieks un producents Guntars Račs

Mūziķis Dons

Aktieris Artūrs Skrastiņš

Aktieris Kaspars Znotiņš

Grupas “Prāta Vētra” producente Aija Auškāpa

Mūziķis Intars Busulis

Mūziķis un mūzikas autors Jānis Šipkēvics Jr.

Mūzikas izdevniecības “Mikrofona ieraksti” vadītāja un producente Elita Mīlgrāve

Mūziķe Aija Andrejeva

Grupa “Carnival Youth

Producents un mūziķis Rūdolfs Budze

Mūziķe Māra Upmane–Holšteine

Mūziķis un mūzikas autors Reinis Sējāns

Mūziķis un mūzikas autors Kārlis Būmeisters

Mūziķis un mūzikas autors (grupa “Melo-M”) Kārlis Auzāns

Mūziķis Jānis Stībelis

Komentāri (3)

J.Biotops 26.03.2021. 11.49

Pilnīgi piekrītu, ka autoriem ir tiesības saņemt “…atlīdzību par to radīto vai izpildīto darbu izmantošanu…” Taisnīgi un pamatoti.
Tieši tāpēc to, “…kas vienmēr bijuši izcilības mēraukla…” prasība, lai viņiem (un viņu aizstāvjiem) maksātu tie, kuri viņu darbus neizmanto, ir labākajā gadījumā izcili zemiska. Par veselo saprātu elementāru taisnīgumu pat nerunājot.

+4
0
Atbildēt

1

    Finegans > J.Biotops 29.03.2021. 21.26

    Serlas ruļļiem varbūt var kaut ko pielikt pie cenas? Nu, kā variants.

    0
    0
    Atbildēt

    0

Sskaisle 26.03.2021. 14.09

skaidrs – ja var laupīt, nemaksāt nodokļus , kāpēc kuļturščiki , lai to nedarītu

Kultūra esot svarīga, ha un kas tā kultūra tāda ir? Samantas Tīnas pārpūstās lūpas, pusplikā pakala jeb ārstēšanu un medikamentsu nesaņēmušās olnīcu vēža slimnieces, kuras atstāj bērnus bāreņos?

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu