Bobslejā un skeletonā kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti • IR.lv

Bobslejā un skeletonā kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti

Latvijas jaunie skeletonisti Krists Netlaus, Dārta Zunde un Endija Tērauda. Foto: Paula Čurkste, LETA
Gints Dzērve, skeletona treneris, Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas valdes loceklis

Aizvadītajā sezonā nācās pielāgoties jaunajai realitātei, tomēr kopumā tās laikā piedzīvoti arī ļoti veiksmīgi brīži. Domājot par nākamo sezonu, kas aizritēs olimpiskajā zīmē, jāsaka, ka ļoti ceram uz brīvākām pārvietošanās iespējām, jo dzīve “burbulī” sportistus emocionāli nogurdina. Neraugoties uz visu, arī turpmāk no Latvijas bobslejistiem un skeletonistiem sagaidāmi cienīgi starti. Gan bobslejā, gan skeletonā nepazudīs pēctecība – jaunā maiņa jau aug un pierāda sevi, atliek sekot līdzi informācijai.

Pielāgošanās nebijušiem apstākļiem

Aizvadītajā sezonā bija gan priecīgi, gan ne tik priecīgi brīži, un tā kopumā bija salīdzinoši sarežģīta, jo nācās pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Dzīve jaunajā realitātē atstāj iespaidu ne tikai uz ikdienu, bet arī uz motivāciju. Diemžēl pandēmijas ietekmē tika iesaldēti IBSF (Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas) reitingi, kas dažiem jaunajiem sportistiem kvalificēšanos olimpiādei padara par gandrīz neiespējamu. Lai gan sasniegumu bija skaitliski mazāk nekā iepriekšējās sezonās, tie bija spilgti un sniedza pozitīvas emocijas, kas šajā laikā ir ļoti nepieciešamas un dod spēku un motivāciju darboties tālāk.

Pandēmija visus ir nogurdinājusi – septiņas nedēļas ilgajā izbraukumā dzīvojām režīmā “viesnīca – trase – viesnīca”, nedrīkstot apmeklēt publiskas vietas. Kopumā sajūtas var salīdzināt ar dzīvošanu uz kuģa. Obligātais nosacījums par masku nēsāšanu visur un vienmēr apgrūtināja elpošanu, kāpjot kalnā trasē, prieks par sezonas turpināšanos mijās ar bažām par to, ka arī nākamā sezona varētu būt līdzīga. Mēs visi redzējām, kas notika ar vasaras olimpiskajām spēlēm. Lai ziemas spēles tomēr notiktu, manuprāt, ir tikai viens risinājums – vakcinācija. Olimpiskās spēles nozīmē ceļošanu, vairākas valstis, kas jāšķērso un dažādas nacionalitātes ar atšķirīgiem paradumiem vienkopus, kas veido ļoti pateicīgu augsni vīrusa izplatībai. Tāpēc bez vakcinēšanās neiztikt. Un nedomāju, ka kāds no sporta pasaules pret to ļoti iebildīs.

Nospraustie mērķi un attaisnojamais risks

Kopumā uz gaidāmo sezonu raugos reālistiski. Viegli nebūs, jo patlaban pietrūkst vēl viena trases trenera. Viens no uzdevumiem ir Endijas Tēraudas kvalificēšanās olimpiskajām spēlēm, kas ir reāls mērķis, jo olimpiskās kvotas sievietēm tika palielinātas. Startējot Pasaules kausa sacensībās, Endijai šis mērķis ir sasniedzams, diemžēl nespēšu vienlaikus būt gan ar Endiju, gan tiem komandas locekļiem, kuri piedalīsies Starpkontinentālā kausa sacensībās, lai izcīnītu kvotas Pasaules kausā nākotnē. Pašlaik aktīvi risinām jautājumu par trases trenera piesaisti otrajam grupējumam. Esmu drošs, ka šo problēmu atrisināsim un abos sacensību seriālos startēsim kvalitatīvā līmenī. Vēl viens no mērķiem ir Dārtas Zuntes un jauno puišu kvalificēšanās Pasaules kausa sacensībām. Un, protams, cienīgs starts olimpiādē, bet par konkrētiem skaitļiem vai vietām es negribētu runāt. Nevienam nebūs viegli, jo trasi pagaidām neesam redzējuši. Strādājam pie jaunas tehnikas un attīstām to, ko iesākām rudenī. Tas būs interesanti un zināmā mērā arī risks, bet gribētu to dēvēt par attaisnojamo risku.

Jaunie sportisti ir motivēti strādāt

Komanda ir izaugusi un visiem nepietiek vietas vienā sacensību seriālā. Skaidrs ir viens – pēctecība ir, jaunie sportisti brauc un izcīna medaļas. Tādi talanti kā brāļi Dukuri nedzimst bieži, turklāt aiz viņu panākumiem stāv milzīgs darbs, pašatdeve, motivācija un arī veiksme. Sabiedrība ir nedaudz izlutināta ar rezultātiem, tāpēc ir maldīgs priekšstats, ka jaunās maiņas nav. Arī nākotnē viss būs, patiesībā – jau ir. Jau tiek strādāts, taču nevajag gaidīt, ka visi uzreiz brauks Pasaules kausa sešiniekā. Krists Netlaus pērn iekļuva Eiropas kausa kopvērtējuma trijniekā, Endija Tērauda arī, un Dārta Zunte – četriniekā.

Iekļūstot Pasaules kausa sacensībās, nevar cerēt uz tādiem pašiem rezultātiem, un, ne jau tāpēc, ka šie jaunieši būtu vāji, tur vienkārši jābūt vēl labākiem un spēcīgākiem. Lai kļūtu labākam, jāiegūst pieredze, jābrauc augsta līmeņa sacensībās, jāgūst mācības un jābūt stresa noturībai. Pilnīgi visi jaunieši, kuri pērn piedalījās Pasaules kausa sacensībās, cīnījās ar lielu satraukumu un stresu. Spilgts piemērs ir Elvja Veinberga starts Pasaules kausā, kad viņš izrāva skeletonu no starta gropes. Uzmanība un spriedze, kādu jaunie sportisti izjūt šāda mēroga sacensībās, noved arī pie pārcenšanās vai pārdegšanas. Un tas ir normāli, jo katrs sportists mēģina parādīt labāko sniegumu. Un arī katrs neveiksmīgais brauciens vai zaudējums spēlē būtisku lomu sportista attīstībā un motivācijā. Jaunā maiņa ir ļoti jauna, vēl nepieredzējusi, bet ārkārtīgi motivēta strādāt, tāpēc arī rezultāti neizpaliks.

Mūsdienās daudz tiek runāts par to, ka jaunieši kļūst psiholoģiski aizvien nenoturīgāki un mazāk motivēti. Globāli to patiešām var just, bet, raugoties no savas trenera pieredzes, varu teikt, ka man ir ārkārtīgi paveicies. Savos puišos absolūti neredzu to testosterona trūkumu, kāds ir daļai viņu vienaudžu. Viņi nelidinās pa gaisu un pilnībā saprot, kāds darbs jāiegulda, lai sasniegtu rezultātus. Bieži vien ar mani šie sportisti pavada vairāk laika nekā ar vecākiem, tāpēc apzinos arī savu atbildību un ietekmi. Mēs kopīgi veicam arī dažādus darbus – skrūvējam, rokam, metinām, jo šādas prasmes vienmēr var noderēt. Šie jaunieši nav no ballētājiem, viņiem dzīvē ir konkrēti mērķi, un, ja gadīsies brīvs laiks, viņi atnāks uz papildus treniņu, nevis, piemēram, sēdīsies pie datorspēlēm.

Sporta veida popularitāte – motivācija un slogs vienlaikus

Skeletonistiem un bobslejistiem Latvijā ir papildus atbildība, jo šie sporta veidi pie mums ir ļoti populāri. Ja pajautāsiet uz ielas, divi no trīs cilvēkiem zinās, par ko ir runa, bet vienam no trijiem noteikti būs arī viedoklis par sportistu sniegumu. Vācijā, no kuras nāk ļoti spēcīgi sportisti, ir pavisam cita aina – kamēr Alterbergā notiek Pasaules čempionāts, Drēzdenē nākas ilgi skaidrot, kas tas par sporta veidu. Bobsleja un skeletona popularitātei Latvijā ir abas medaļas puses – atbalsts un motivācija un, protams, arī tas, ko sportists sajūt no sabiedrības, ja nokļūdās. Īpaši, ja kļūdās augsta līmeņa sportisti. Ir sajūta, ka daļa sabiedrības to uztver kā personīgu aizvainojumu. Sportistiem vienmēr jāatceras, ka cilvēki šādi reaģē, jo šis sporta veids daudziem ir sirdij tuvs, bet sabiedrībai jāpatur prātā, ka šādas negācijas nemotivē gūt lielākus sasniegumus, tas tikai uzliek lielāku slogu.

Runājot par valsts atbalstu jauniešu sportam, uzskatu, ka ir pareizi diferencēt un lemt, ko atbalstīt. Tajā pašā laikā joprojām trūkst objektīva piedāvājuma, kā noteikt, kuri sporta veidi ir prioritāri. Iepriekš tika mēģināts burkānus skaitīt kopā ar ķiršiem, bet skeletonu nevar vērtēt vienlīdzīgi ar futbolu vai basketbolu. Skeletonā un bobslejā nekad nebūs tik daudz dalībnieku kā basketbolā, tas nav iespējams. Jaunieši ir jāatbalsta pilnīgi visos sporta veidos, ikviens, kurš ir gatavs darīt, attīstīties un pilnveidot savus rezultātus. Taču nevajag salīdzināt bobsleja, skeletona, basketbola un futbola statistiku. Jāvērtē daudz plašāki aspekti – tradīcijas un iestrādnes. Pašos jauniešos jāvērtē kvalitāte, nevis kvantitāte. Latvijā nav skeletona skolas ar vairāk nekā simts audzēkņiem. Ja tāda būtu, tas nodokļu maksātājiem sanāktu ļoti dārgi. Bobslejistu un skeletonistu nav daudz, bet ir atlasīti tie, kuri vēlas un ar kuriem var strādāt. Un šajos sporta veidos stāsts vienmēr būs par kvalitāti, nevis par kvantitāti, atlasot dzintarus starp smilšu graudiņiem.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu