Atvadu vārdi režisoram un draugam

Režisors un operators, vairākkārtējs nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" laureāts Askolds Saulītis. Foto: Edijs Pālens, LETA
Dainis Īvāns
Print Friendly, PDF & Email

Askoldam Saulītim (05.06.1966.-10.03.2021)

Ardievu, Askold! Sveiks, Meistar!

Šai vasarā Askolds gatavojās  pabeigt, iespējams, savu līdz šim vērienīgāko filmu par Latvijas Neatkarības karu –  Zem viena karoga.  Kopā ar operatoru Andri Priedīti tai jau sen nofilmēts latvju armijas jaunākā kareivja, vienpadsmitgadīgā ebreju puišeļa Konstantīna Gorelika kara ceļa inscenējums. No vācu valodas idišā pārcelta Gorelika mīļākā dziesmiņa par mazo zvaigznīti – auseklīti, ko skaņradim Jānim Brunovskim nāktos ieaust filmas mūzikā. Paturot prātā 1929. gada filmas Lāčplēsis Latvijas dibināšanas iestudējumu, Zem viena karoga ietilpinātos arīdzan pērnā gada brīvdabas uzvedums Liepājas ostā par godu Kārļa Ulmaņa valdības nokāpšanai no kuģa Saratov 1919. gada jūnijā. Tāpat Liepājā dzimušā režisora montāžas datorā kā caurviju tēls bangoja Priedīša uzņemtā Liepājas piekraste vētrā un rītausmā. Pirms 100 gadiem un šodien.

Filmā, kuras tekstveidi Askolds uzticēja man, bet vēsturisko patiesumu Neatkarības kara pētniekam profesoram Ērikam Jēkabsonam, mazā Gorelika stāstā ieskanētos vairāku desmitu dažādu tautību, valstu un militāro formējumu Neatkarības kara dalībnieku balsis – viņu vēstules, dienasgrāmatas, atmiņu pieraksti, unikālas, nesen atklātas hronikas un fotogrāfijas. Kopš scenārija rakstīšanas Askolda filmai Astoņas zvaigznes (2017), Dziesmuvara (2018), bet jo sevišķi pēdējai – Mans zelts (2020), esmu pārliecinājies, ka mums nav otra režisora, kurš tik  prasmīgi filmās spējis atdzīvināt senās fotogrāfijas. Nemaz nerunājot par Saulīša vienreizējo digitālo kolekciju, kas pa bildītei savākta no pašmāju un ārzemju kolekcionāriem, muzejiem un arhīviem. Jautājums tikai, vai kāds bez Askolda paša to spēs pārņemt un izmantot.

Mana pēdējā attālinātā saruna ar Askoldu pirms nedēļas bija par labojumiem filmas Zem viena karoga scenārija tekstā atbilstīgi notikuma vizualizēšanas iespējām. Ja Astoņas zvaigznes uz ekrāniem iznāca ar kādu divdesmito scenārija variantu, tad varēju iedomāties, cik pamatīgi režisors liks slīpēt arī šo tekstu. Askolds lika priekšā 10. martā tikties Latvijas Tautas frontes muzejā, lai pārrunātu ne tikai to, bet arī kopā ar vēsturnieku Edgaru Engīzeru paralēli veidotās filmas Elpa pirms rītausmas (par 1968. gada Prāgas pavasari un baltiešiem, kam padomju okupācijas karaspēka sastāvā nācās piedalīties čehu apspiešanā) pieteikšanu Nacionālā Kino centra atbalstam. Viņš grasījās uzņemt arī lielāku atsevišķu video darbu par latviešu kareivjiem zem svešiem karogiem pēc Otrā pasaules kara.

“Man ir vislabākā komanda,” viņš optimistiski ieteicās, minēdams gan operatoru Priedīti, gan komponistu Brunovski, gan “savu aktieri” Andri Keišu, gan profesoru Jēkabsonu. Tomēr uz tālruņa zvaniem mūsu noliktās tikšanās dienā 10. martā neatsaucās. Ardievas viņam nepaspēja pateikt neviens.

Kurš pabeigs, ja vien pabeigs, vērienīgos Askolda aizsākumus, pāragri minēt. Nu jau mūžīgo Meistaru kategorijā ierindojamais režisors, dzīvodams ne tik daudz privātu, cik kino dzīvi, Latvijai atstājis iespaidīgas bagātības. No Bermontiādes  līdz Atmodas antoloģijai un Baltijas brīvības ceļam. No Sarkanā un brūnā un Svētku anatomijas līdz Keep smiling. Tās ir ne ar ko citu neaizstājamas liecības par mums pašiem, mūsu vēsturi un attieksmi pret to.

Vēsture kā parasti turpinās. Bez Askolda paša, bet ar viņa meistarības un viņu pašu nesaudzīgi izdedzinājušā darba klātbūtni.

 

Dainis Īvāns

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu