Juris Juriss: “Mēs bijām mazliet traki” 5

Prokurors Juris Juriss. Foto: Edmunds Brencis
Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Juris Juriss kopš 2008. gada vada prokuroru grupu, kura 2005. gadā sāka izmeklēt tā dēvēto Ventspils amatpersonu lietu un pēdējos 12 gadus tiesā uzturēja apsūdzības Aivaram Lembergam, viņa dēlam Anrijam Lembergam un uzņēmējam Ansim Sormulim. 22. februārī Rīgas apgabaltiesa apsūdzētos atzina par vainīgiem smagos kriminālnoziegumos. 

Sarunā, kura tiešsaistē notika 26. februārī, prokurors izstāsta, kādi šķēršļi bija jāpārvar lietas izmeklēšanas un iztiesāšanas laikā, un arī izskaidro, kādus tieši noziegumus ir pastrādājis pirmajā tiesas instancē notiesātais Lembergs.

 

Kas jums pašam bija sarežģītākais šīs lietas izmeklēšanā un iztiesāšanā – spiediens no Lembergam pietuvinātām amatpersonām un medijiem, mēģinājumi ietekmēt lieciniekus?

Faktiski divi tādi atzari. Viens bija lietas juridiskā sarežģītība. Jo pierādījumu iegūšana nemaz tik viegli un raiti nevedās sākotnējā posmā – jo īpaši sākotnējā, taču arī turpmākajos posmos. Tās ir ārvalstis, no kurienes vajadzēja pārapstiprināt ziņas. Jo, nu, nezinu, varbūt kāds cits to lietu būtu vieglāk uztvēris, varbūt kāds cits sarežģītāk, bet man tā pamatideja bija tāda, ka nepietiek ar vienas konkrētas personas liecību, kaut arī viņš ieņem noteiktu atbildīgu amatu kādā struktūrā ārvalstīs – direktors, piemēram, – un saka – tas ir tā, tur ir Aivars Lembergs, un tur ir vēl tāds patiesais labuma guvējs, līdzapsūdzētais. Man ar to nepietika, es vēlējos pārliecināties vēl no citiem avotiem, ka tas tā ir. Kad es biju pārliecinājies par to, tad uzskatīju, ka varu virzīt. Tas, protams, prasīja laiku. Tas ir viens no momentiem, un šajā lietā tas bija sarežģīti. Jo lielajā daļā atsevišķi īpašumtiesību apstiprinoši dokumenti pirmavotos radās tikai no šiem dažādiem direktoriem, un to visu vajadzēja pārapstiprināt.

Un, protams, tas otrs virziens ir pretdarbība, kas bija ilgstošā laika periodā, kas attiecināma bija kā uz liecinošām personām, tā uz procesa virzītājiem, arī uz mani. Tas bija tas varbūt otrs tāds kavējošs spektrs. Es teicu par pirmo, ka vēlējos pārapstiprināt no liecinošām personām, zinot, ka uz viņiem izdara vēl spiedienu. Nāca pie manis un stāstīja – kam mums tas viss vajadzīgs, jūs taču saprotat, ar ko mēs riskējam, jūs varbūt neriskējat ne ar ko, bet mēs ar visu riskējam. Tā ka tas bija vēl tāds moments. 

Nu, un, protams, arī izbaudīt plašā spektrā, ko nozīmē cilvēka finansiālās iespējas, reālā vara tajos laika periodos un iespēja ne tikai ietekmēt kriminālprocesuālo normu pieņemšanas gaitu, to bremzēt, bet arī attiecībā uz pašiem prokuroriem, tostarp uz mani. Atradām arī dokumentus kratīšanā, kur arī manu telefona sarunu izdrukas bija pievienotas klāt, ar ko esmu sazinājies un kāpēc sazinājies. Tāpat arī prasības celtas milzīgas, 400 tūkstoši, cik es tagad atceros, precīzi tie skaitļi varbūt jau palikuši atmiņā ne tik labi. (Lembergs 2009. gadā iesniedza prasību piedzīt morālo kompensāciju gandrīz 400 tūkstošu latu apmērā no lietas prokuroriem – red.) Un ar to arī bija jārēķinās.

Mums pat ir bijušas tādas situācijas, ka vienā brīdī nebija pat vienots viedoklis prokuratūrā par to, vai ar tiem prokuroriem ir jāiet kopā, vai lai viņi paši tiek galā, kā var. Tā ka tas viss tāds diezgan plašs spektrs bijis.

Pieminējāt, ka noklausījās telefona sarunas…

Nevis noklausījās – bija izdrukas, no kurām bija redzami kontakti. Viņi acīmredzami vāca izmeklēšanas grupas personu kontaktus, lai saprastu, ko grib pratināt, ko grib aicināt. Ja izpēti personas kontaktus, tev ir skaidrs, kāds varētu būt nākamais solis. Jo, loģiski, ja es gribu kādu uzaicināt… Tajā laikā bija ļoti stipras, pamatotas aizdomas par to, ka informācija ik pa brītiņam tiek izpausta, kaut kur noplūdusi. Mēs mēģinājām atrast veidu, kā darīt, kā sazināties ar kādu, aicināt viņu. Kā es teicu, tāpēc, ka, pirmkārt, viņi baidījās – to atklāti teica. Otrkārt, lai neuzzina arī, ko mēs plānojam. Un šīs izdrukas viņiem palīdzēja savilkt kā tādu shematisku zirnekļa tīklu un radīt izpratni par to, ar ko kontaktējas, kāpēc kontaktējas, – varēja preventīvi sākt strādāt.

Vai tā bija Drošības policija, kas jūs izsekoja? Lietas pirmais prokurors Andis Mežsargs saka, ka viņa sarunas noklausījās tieši Drošības policija.

To es tik smalki nevarēšu jums atbildēt. Tapēc, ka uz tiem papīriem, ko es redzēju, nebija nekādas norādes, no kāda avota tas cēlies, tur bija tikai tīra analīze – mans telefons, tam zvanīts, laiks pierakstīts, nākamais, nākamais. Šāda veida [informācija]. No kurienes noplūde nāca – man, protams, ir sava nojausma par to, un arī savas idejas, bet šobrīd laikam būtu pareizi atturēties no lielākas konkrētības, jo šajā procesā, mēs tomēr atzīstam, kopumā ir viena trešdaļa noieta. Mēs saprotam, ka mūs sagaida vēl otrā trešdaļa un pēc tam pēdējā.

Bet tas bija [DP policijas priešnieka Jāņa] Reinika laikos, vai ne?

Jā, protams, tas bija tajā laikā.

Mežsargs saka, ka Drošības policija strādāja Lemberga labā, toties Jāņa Kažociņa vadītais Satversmes aizsardzības birojs sniedza prokuroriem arī “fizisku” atbalstu. Kas bija “fiziskais” atbalsts, ko SAB jums sniedza?

Nu, kā lai pasaka – nevis manas rokas, bet gan manas lūpas ir sasietas attiecībā uz konkrētām detaļām. Bet tik daudz, ja tas ir izskanējis, es varu apliecināt, ka nebūt ne mazāko lomu nospēlēja Satversmes aizsardzības birojs, nodrošinot prokuroriem ne tikai materiālu atbalstu informācijas ievākšanā un nodošanā – noformējot to atbilstoši likumam, uzreiz uzsvēršu, lai kāds nemēģina interpretēt, un ievērojot visu mūsu birokrātisko sistēmu – visa tika izieta cauri! –, bet arī rūpējoties par prokuroru drošību. Jo bija tādi fakti, esmu pats arī ziņojis par vairākiem faktiem, un tad attiecīgi arī tika pieņemti dažāda veida līdzekļi. Un tas, ko es varu pateikt, un varbūt ir ļoti labi, ka detaļas nezinu, – tanī brīdī es zināju, ka cilvēki strādā, ka es varu justies drošs un pievērsties darbam, nedomāt par to, kas un ko dara attiecīgajās institūcijās. Viņi darīja savu darbu, un tas man deva drošības sajūtu, un viss – tas bija svarīgi.

Vai varat raksturot fiziskos apdraudējumus, kādi bija prokuroriem?

Es tikai varu par sevi pateikt, neatklājot faktus, jo, kā jau uzsvēru, tā lieta vēl turpinās, un nezinām, kā tas pavērsīsies tālāk – esmu noziņojis likumā noteiktajā kārtībā, rakstiski informējot iestādes vadību, pēc tam attiecīgi informējot tās saņēmējas institūcijas vadību, un viņi attiecīgi rīkojās tā, kā uzskatīja par pareizu. Un es pat arī nejautāju tālāk, kā viņi veic šos pasākumus. Jā, protams, ik pa laikam tos riskus man, teiksim, stādīja priekšā, lai būtu kopēja izpratne, lai varbūt es pats ar kādām darbībām nejauši neizprovocēju pretdarbības, norādot to pareizāko ceļu, varbūt virzienu, jo es par to pārējo lauku pilnīgi uzticējos speciālistiem un tās jomas profesionāļiem.

Pievērsīsimies spriedumam. Tiesa atzina Lembergu par vainīgu 19 apsūdzībās, 21 attaisnoja. Teicāt, ka nepiekrītat tiesas viedoklim, ka apsūdzībās par viņam noteikto ierobežojumu neievērošanu un amatpersonas stāvokļa izmantošanu personīga labuma gūšanai prokuratūrai esot pietrūcis pamatojuma “būtiskam kaitējumam” valstij un sabiedrībai. Kā šis kaitējums izpaudās, un vai prokuratūra varēja to pamatot tā, lai tiesai nerodas šaubas?

Jā, atbildot uz šo jautājumu iepriekš un arī šobrīd domājot, mēģinu saprast, kā lai izskaidroju vienkāršākiem vārdiem… Jo, saprotiet, te ir notikusi faktiski juridisko nianšu krāmēšana no vienas kaudzītes uz otru kaudzīti. Mēs esam tajā mežā sen apmaldījušies.

Būtiskais kaitējums ir viens no kritērijiem, un faktiski tas ir vērtējuma kritērijs. Tā doma ir tāda – kā jums, piemēram, šķiet kā indivīdam, vai tas ir būtiski, ka amatpersona ilgstošā laika periodā neskaitāmus, nu, labi, simtos skaitāmus lēmumus pieņēma par labu savā tiešā vai netiešā kontrolē esošām kompānijām? Kā jums kā cilvēkam šķiet – vai tas ir būtiski aizskāris sabiedrības intereses, konkurences intereses, pārvaldības intereses, toskait mantiski gūstot sev netiešā vai tiešā veidā, iespējams, šos labumus, kuri ir norādīti apsūdzībā? 

Lūk, un mums šāds kritērijs ir atstāts uz vērtēšanu. Prokurors vērtē, tiesnesis vērtē, aizstāvis vērtē, un viens pasaka, ka viņam šķiet būtisks, otrs pasaka, ka viņam šķiet, ka nav būtisks. Viens atnesis dokumentus uz tiesu un saka, ka, Ventspilī aptaujājot cilvēkus, visi saka, ka visi tie lēmumi vienkārši bijuši superlabi. Bet neviens jau nerunā par to – es tagad tēlaini saku, protams, – ka pie domes durvīm stāvēja četri uzņēmēji, pat konkurss bija starp šiem četriem, bet visi četri bija viņa. Un tad sanāk, ka formāli konkurss ir noticis, četri uzņēmēji piedalījās, vienu, labāko, izvēlējāmies, bet tas izrādās labākais no tiem četriem, kuri ir viņa paša uzņēmumi. Nu, es to tēlaini runāju, jūs saprotat. Ilgstošā laika periodā. Lūk, šis ir tas kritērijs.

Vēl ir jāņem vērā, ka šis kritērijs, kas, kā es saku, bija nemantisks kritērijs, bija pēc tā brīža regulējuma, kādu likumdevējs mums bija noteicis. Es kā prokurors nevaru piedāvāt kaut ko citu, izņemot to, kas bija nostiprināts likumā. Šobrīd šis kritērijs, vienkāršiem vārdiem, ir sadalīts divās daļās. Vai nu tu vari pateikt, ka tur ir mantisks kaitējums kaut kāds – tad ir jau būtisks – , vai nu otrs, kas joprojām ir palicis – šis nemantiskais, mēģini izskaidrot šīs pēc būtības ētiskās kategorijas.

Manuprāt, valsts apsūdzības uzturētāji izdarīja visu iespējamo, un mēs pat esam šo sacerējumu, kā likumdevēji saka – ka vajadzēja tajā laikā sacerējumu rakstīt –, esam uzrakstījuši vairāk nekā jebkad līdzīgās situācijās ir rakstīts tiesas nolēmumos. Tā es redzu to situāciju.

Bet, kā es saku – vai tad ir vai nav? Nu, jūs kā cilvēks no malas tagad arī varat no tā, ko es jums teicu, savu priekšstatu teikt – nu, labi, varbūt ilgstošā laika periodā, varbūt pret vairākām kompānijām, bet vai baigo naudu viņš tur uzreiz? Nu, nē. Nu, tātad nav būtisks kaitējums.

Man no malas šķiet, ka ir, taču es neesmu tiesnesis.

Vēl viena tāda niansīte, starp citu, būtiska varbūt. Ka šo būtiskā kaitējuma kritēriju, kā jau vērtējuma kritēriju, mēs arī prasījām speciālistiem, un tā bija pašvaldību lietu ministrija. Bija atzinums, ka – jā, viņi izvērtēja to un redz šo būtisko kaitējumu. Un tad nāca pie varas šajā ministrijā viena partija un atsauca to visu, uzrakstīja tiesai, ka nekā tur nav.

Kura partija, kura ministra laikos tas bija?

Nu, kā jūs domājat, kuras partijas laikā tas varētu tā notikt?

Es varu minēt, bet tas taču nav noslēpums, kurā laikā atzinums uzrakstīts.

Nu, jā. Punktu šai virzībai no valsts puses – jo, saprotiet, tie jau nav atsevišķi indivīdi, tā ir valsts pozīcija, ka tas nekas nav, – ir pielikuši gan [Dagnija] Staķes kundze (ZZS, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministre 2010. gadā) savu punktu, gan arī [Kaspars] Gerharda kunga (TB/LNNK, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs no 2014. līdz  2019. gadam) atzinumi. Viss kopumā veido kaut kādu noteiktu izpratni un vīziju.

Nemāku jums pateikt, protams, ja man tagad prasītu, kādi viņiem bijuši personiskie uzskati par to – vai tā ir viņu pārliecība, vai tā ir viņu izpratne, vai viņi, kā mums bieži jākonstatē, ir paļāvušies uz kādiem cilvēkiem, ka tie izvērtējuši pareizi. Bet fakts ir vienkārši vērtējuma kritērijs. Katrs varēja izdarīt vērtējumu. Bet ministrijai, kuras viens no pamata uzdevumiem ir uzraudzīt darbību atbilstību likumībai pašvaldību jomā, ir pienākums izvērtēt šo vērtējuma kritēriju. Tad kā ir, kad amatpersonas sāk lemt par savām kompānijām – vai tas ir nodarījis kaitējumu valsts interesēm vai nav nodarījis kaitējumu valsts interesēm? Kā viņiem šķiet kā atbildīgajām amatpersonām? Vai arī viņi grib norobežoties no tā?

Vai prokuratūra pārsūdzēs tiesas spriedumu šajā daļā?

Jā, prokuratūra šajā daļā pārsūdzēs šo tiesas spriedumu. Jo tas ir mūsu redzējums, kā es teicu, ja atmetam visas emocijas tagad un pasakām tā – mēs redzējām, ka tas nav normāli pēc būtības, ka tā nedrīkst darīt, tā nevajadzēja tam notikt. Tiesa ir atzinusi, ka šīs kompānijas tieši vai netieši, pastarpināti, kā mēs sakām citreiz, vai tieši ir viņa gādībā un piederībā, jo tā konfiscēja attiecīgos aktīvus. Tā ka tur ir tas vērtējuma kritērijs. Mēs piedāvāsim protestā tos akcentus, kāpēc mēs uzskatījām, ka nebijām kļūdījušies, šādā veidā šos akcentus uzliekot. Ka mums šķiet, ka tas nav pareizi.

Skaidrs, ka Lembergs arī pārsūdzēs spriedumu, un viņš starpbrīdī tiesā teica, ka tā varētu ilgt vēl 10 gadus. Vai jūs tam piekrītat? Un ko gaidāmās pārsūdzības gadījumā prokuratūra varētu darīt tā, lai otrajā instancē tiesa lietu izskata raitāk – lai nav ilgāk par diviem gadiem, kā nupat teica AT priekšsēdētājs Aigars Strupišs?

Nu, šajā gadījumā es tiešām piekristu Strupiša kunga teiktajam, jo arī normatīvais regulējums ir krasi uzlabots kopš tiem laikiem. Kā es jums stāstīju, kaut vai šīs apsūdzības bijušas pēc tā laika normatīvā regulējuma.

Vēl viena atkāpe – varu jums pateikt, ka vispār pat nozieguma, vienkāršiem vārdiem sakot, aprakstīšana, ko likumdevējs bija paredzējis, dažam labam pantam tur dažas reizes jau bija grozīta pa to laiku, tas viss tā virteniski ir gājis.

Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, šobrīd procesuālais regulējums ir tomēr jau noteiktā rāmī salikts. Tas nozīmē, ka pēc definīcijas ir grūtāk iziet ārpus šā rāmja, un arī laika ziņā. Līdz ar to, pirmkārt, tev ir jāfokusējas, jāpasaka, kas konkrēti tev nav paticis, vienkāršiem vārdiem, tajā spriedumā. Konkrēti, nevis – viss tev nav paticis, bet – kas tieši tev tur nav paticis. Un tev ir jāpamato, kā tu gribi pierādīt, tiesai izskaidrot, kas tur nav pareizi bijis tiesvedības procesā. Līdz ar to tur uzreiz iezīmējas tas rāmis, un tiesa var izvēlēties un redzēt, cik tas ir pamatoti. Tā ka tas ir šaurāks rāmis, tāpēc es Strupiša kunga skaidrojumam, tā laikam jāsaka, piekristu.

Vēl tiesa atzina, ka ar ilgo 12 gadu procesu ir pārkāptas apsūdzēto tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, un tiesnese lika noprast, ka daļa atbildības par to piekrīt arī prokuratūrai. Ko prokuratūra varēja darīt ātrāk? Vai vajadzēja tiesā iztaujāt tik daudz liecinieku – vairāk nekā simtu? Vai apsūdzībai bija jābūt tik apjomīgai? Kā vērtējat atskatā – vai varēja to paātrināt no prokuratūras puses?

Nu, es teiktu, ka pēc dabas varbūt esmu cilvēks, kuram ir paškritika, un arī šajā situācijā pateiktu, ka tagad, atskatoties uz to situāciju, iespējams, varēja arī kaut kā mēģināt konsolidēt šīs atbildes, vēl vairāk vērsties pie tiesas. Jo, ja mēs paskatāmies, cik reizes prokurori ir vērsušies pie tiesas šīs lietas izskatīšanas gaitā – tie ir tūkstoši gadījumu, kad mēs esam aicinājuši tiesu efektivizēt esošo situāciju, – vai pratināšanas laikā, vai uzdodamo jautājumu, kas neattiecas uz lietām, noņemšanas sakarā, vai procedūru jautājumā, un tā tālāk. Bet arī prokurori tur varēja vēl kaut ko efektīvizēt, noteikti arī pratināšanas gaitā.

Tāpat no juridiskās puses es gribētu teikt tā, ka tiesa jau ir procesa virzītājs. Tiesa ir saimnieks lietā, vienkāršiem vārdiem – saimnieks. Un saimniekam ir teikšana par to, kas notiek viņa mājās. Mēs nevaram prezumēt, ka tajā mājā, tiesas mājā, vienkārši ir sanākuši viesi, kas tagad tur uzdzīvo un neņem vērā, ko saimnieks saka. Saimnieks var pateikt, kad ir tās mantiņas jāsalasa un jāiet uz mājām. Saimnieks var pateikt, kādi spēles noteikumi ir mājās. 

Un ar to es gribu teikt, no likuma viedoļa izskaidrot šo situāciju – procesa virzītāja rokās ir pietiekams mehānisms, lai pateiktu – noņemam jautājumu, pilnīgi neattiecas uz lietu, jūs novilcināt procesu, izdaru jums aizrādījumu, piemērojam procesuālo sankciju! Un šādi mehānismi no tiesas puses tika vairākkārt iedarbināt attiecībā pret konkrētajiem apsūdzētajiem, un arī pret aizstāvjiem, advokātiem, kas nedara, manuprāt, godu advokāta mundierim, ja tiesai vairākkārt vajag pievērsties. Tas nav viens gadījums vai divi – mēs visi, cilvēki kļūdāmies, par to nav pārmetumu. Bet, ja vairākkārt tu dari to apzināti, faktiski ignorē tiesas lēmumus, norādījumus, tas nekādā veidā nedara godu.

Es arī tēlaini varu pateikt, ne vienu vien reizi biju teicis kolēģiem, ko mēs vēl varam izdarīt, un es teicu – varu arī gulēt pie tās tiesas durvīm, ja tas ir nepieciešams. Varbūt tas kaut ko mainīs, bet šaubos, jo mums ir grafiks noteikts četrreiz nedēļā. Bet varu gulēt pie tām durvīm, ja tas varbūt pasteidzinās kādu, paātrinās to visu.

Bet šeit es piekrītu arī esošajam ģenerālprokuroram [Jurim Stukānam], kurš teica, un arī mana pārliecība ir tāda, ka daudzi institūti tiesvedībā šobrīd ir kardināli pamainījušies. Un arī pats esmu ņēmis līdzdalību likumdošanas jaunradē – pēc šiem faktiem, jo pamata ideja man vienmēr ir bijusi, lai neviens man nepārmet, ka tas tiek darīts šīs konkrētās lietas iztiesāšanai. Rosināju, lai turpmāk tā nebūtu. Un, ja tagad šo lietu skatītu pēc tādiem nosacījumiem, kādus šobrīd jau likumdevējs noteicis, mēs nerunātu varbūt pat par pusi no tā termiņa, kas tai bija veltīts. Tā ka šeit es piekrītu arī tiesai, kas iezīmēja šo faktu. 

Bet es gribētu teikt, atgriežoties pie jūsu jautājuma saknes – tiesnesis ir saimnieks lietā. Viņš ir saimnieks ar visām no tā izrietošajām pilnvarām.

Tēlaini teicāt, ka viesi uzdzīvojuši tiesas namā. Vai varat ilustrācijai minēt tās uzdzīves piemērus?

Nu, piemēram, man spilgti atmiņā, kā aizstāvība pratināja vienu personu un vienā brīdī tiesnesim pacietības mērs bija pilns, un viņš teica – nu, jūs tagad sāksiet vēl izprašņāt, kādā krāsā bija tapetes tajā istabā, kurā to kukuli pieprasīja. Jo tā pratināšanas gaita acīmredzami bija tāda, lai novilcinātu laiku. Mēs nonācām tajā pratināšanā ne tikai līdz tai vietai, kas vēl būtu normāli, bet arī – kāds tur interjers bija, kur viens stāvējis, kur otrs sēdējis, stāstot par notikumiem, kuriem ir vairāk nekā 10 gadu vēsture, un mēģinot tagad skaidrot, ka, ja nu gadījumā kāds neatcerēsies, kādā krāsā bija tapetes – pumpainas vai strīpainas –, tad kukuli nevarēja izspiest.

Tādi absurdi tur ir bijuši neskaitāmas reizes. Ir bijušas tās dzīres tādā ziņā, ka tiesnesis vienreiz aizrāda, otrreiz aizrāda, un, neskatoties uz to, viņam atklāti pasaka – es zinu, jūs noņemsiet šo jautājumu, jo jūs jau pateicāt vairākkārt, uz ko tas attiecas un kāpēc ir noņemts, bet es to tik un tā uzdošu, un jūs ņemiet nost!

Nu, tās ir tās dzīres, kad faktiski saimnieks pieklājīgi pasaka kungiem un dāmām, kas būtu jādara, kā būtu jāuzvedas mājā, bet kārtības tur nav.

Teicāt, ka konfiscēto aktīvu apjoms ir lielākais Latvijas vēsturē un ka tie esot vairāki simti miljonu. Arnolds Laksa, kurš aiznesa uz prokuratūru sākotnējos dokumentus, kuri bija iemesls, lai sāktu lietu, runā par miljardiem, kuri 90. gadu sākumā nozagti valstij. Vai patiesais nozagtās naudas un mantas apjoms ir bijis daudz lielāks, nekā izdevies pierādīt?

Redziet, man kā prokuroram jābūt ļoti uzmanīgam izteicienos, un arī nevainīguma prezumpcija strādā. Bet, ko es varu šajā sakarībā atbildēt ar to ievadiņu jeb preambulu, ko es jums tagad pateicu, – tā ir tikai daļa lietas, kuru es 2008. gada pavasarī, iestājoties kā procesa virzītājs, un rudenī, jau nododot to lietu tiesai, ieskatīju par iespējamu nodot tiesai šādā apjomā. Joprojām prokuratūrā atrodas šīs atlikušās daļas vai pat lielākās daļas – kā nu kurš to mēra un uzskata, no kura redzes punkta mēs aplūkojam, – un, protams, to noziedzīgo nodarījumu apjoms bija krietni lielāks, kurus izmeklēja, ar vēl lielākām summām, nekā figurē tiesas lietā.

Bet bija jāizšķiras, ko tagad varbūt atsevišķi mediji reizēm pārmet vai pamatoti uzdod jautājumu – kāpēc tik ilgi, kāpēc tik daudz, vai nevarēja īsāk, mazāk? Bet tas bija tas kopums, kāds bija toreiz nolemts, ka šis noteikti ir tas, kas ir jānodod tiesai. Un kaut kad taču tiesvedībai ir jāsākas, un tautai ir jāzina vienkārši, kas tur notiek, ko dara tie prokurori – pareizi, nepareizi – tiesa izvērtēs to. Un tā bija tā daļa, ko mēs nodevām.

Turklāt jāatzīmē, ka mēs nodevām divas lietas – tiesa apvienoja lietas, ne prokurori. Tātad tas apjoms pieauga tiesvedības stadijā, tiesā saliekot to visu kopā, un tas arī to termiņu ietekmēja. Tā ka pārmest prokuroriem, ka viņi būtu, teiksim, izgrābuši visu, ko vien varēja, no maisa, sametuši otrā maisā un aiznesuši uz tiesu un izkrāmējuši – tā nu gluži arī nav.

Tad ir īstais brīdis pavaicāt, kas notiek ar divām citām lietām – ar tā dēvēto Lemberga stipendiātu lietu, ko izmeklē kopš 2007. gada, un no Ventspils amatpersonu lietas izdalīto kriminālprocesu par triju savulaik valdošo partiju iespējamo piekukuļošanu saistībā ar Ventspils naftas privatizāciju. Vai tajās kaut kas notiek?

Es neesmu procesa virzītājs tajās lietās, bet zinu, ka kolēģi aktīvi vērtē, un es ceru un tā saprotu, ka relatīvi īsā laikā mums tiks sniegta atbilde uz to.

Bet tur arī visas tās problēmas, ko es jums aprakstīju iepriekš, kad jūs prasījāt, ar kāda veida sarežģījumiem esmu saskāries. Es vēl jums aizmirsu pieminēt, ka, protams, kā saka, vieglas smiltis tiem, kas ir aizgājuši, bet ir aizgājuši arī tādi cilvēki, kuru liecības varēja būtiski paātrināt procesu, paplašināt izmeklēšanas priekšmetu, tostarp šo liecinošo personu liecībām būtu bijusi visnotaļ liela nozīme arī šajās lietās, par kurām jūs tagad man jautājat. Nenoliedzami – to vienkārši būtu muļķīgi noliegt. Mēs uzskatījām un uzskatām, ka personas, kuras faktiski rēķināja, aprēķināja aktīvu esamību, to kritumu, pieaugumu, eventuālo partneru piesaistīšanu vai nepiesaistīšanu attiecīgajos biznesa projektos – ja šādi cilvēki pazūd no redzesloka vai šajā gadījumā ir miruši, tad tas ir, protams, zaudējums izmeklēšanai.

Nu, mirstība Ventspils biznesa aprindās…

…liela bijusi, jā.

Izmeklēšanas un tiesas laikā miruši, kā ir saskaitīts, vismaz 14 šo aprindu cilvēki. Lielākoties miruši ar sirds nepietiekamību, taču reizēm arī dīvainos apstākļos – viens izkrita no piektā stāva loga, kaut gan dzīvoja otrajā stāvā, cits nokrita pa trepēm naktī pirms liecību sniegšanas prokuratūrā, vēl cits nokrita no kruīza kuģa un noslīka. Vai prokuratūrai nebija radusies interese par neparasti augsto mirstību un dīvainajiem nāves apstākļiem?

Es personīgi neesmu ņēmis dalību šo jautājumu šķetināšanā, tas jau sākotnēji bija attiecīgo izmeklēšanas iestāžu jautājums. Bet par atsevišķām personām mēs līdz tai šķetināšanai īpaši arī netikām, jo tās bija ģeogrāfiski tik tālu aizbraukušas prom no Latvijas, ka nevarējām pat saprast, kur atrodas. Bet ziņas mūs sasniedza diezgan ātri, jo bija paredzētas procesuālas darbības – likumīgas, tiesiskas procesuālas darbības, šo pašu cilvēku aicinātās procesuālās darbības, ar viņu piekrišanu, un tā tālāk. Bet mēs līdz viņiem netikām.

Precizēsim – vai šie nāves gadījumi saistīti ne tikai ar šo Ventspils amatpersonu lietu jeb Lemberga lietu, bet arī ar stipendiātu lietu un partiju kukuļošanas lietu?

Ziniet, man būtu pareizi atbildēt tikai par to lietu, kura ir manā lietvedībā bijusi. Bet es jums varu pateikt par šiem cilvēkiem no manā lietvedībā esošās lietas izpratnes, kā es to esmu redzējis, kā es to esmu sapratis, un kas ir arī tiesā izskanējis publiski turklāt – šīs personas pārvaldīja gandrīz visus aktīvus vai bija saistītas ar visiem aktīviem. Līdz ar to jūs varat izdarīt secinājumu, cik daudz tas varētu attiekties uz to daļu, ka  kāds, iespējams, varbūt ir saņēmis no tiem aktīviem kaut kādus neatļautus labumus un mēģinājis pieņemt politiskus lēmumus, iespējams. Varbūt no šiem aktīviem kāds ir saņēmis kādu daļu tādēļ, lai nodrošinātu akciju vai īpašuma tiesību pārreģistrāciju tiesā izskatāmajā lietā, un tā tālāk.

Tās ir tādas centrālas figūras – par tādiem cilvēkiem mēs runājam no izmeklēšanas viedokļa, kad jums izmeklētājs, jebkurš policists pateiktu – šis cilvēks ir tas, kurš zina, kā tika apsaimniekoti aktīvi, kam un kas pienācās, kam un ko maksāja no šiem aktīviem, kā tos saņēma un no kādām personām, kam tie bija jādod un kāda daļa jādod. Tas tika fiksēts un grāmatvediski pamatots, tikai nevis likuma par grāmatvedību izpratnē, bet tuvu tam, tikai savā neoficiālajā gaismā. Jo tās tabulas mums tika iegūtas un arī kriminālprocesa iztiesāšanas gaitā publiski apspriestas, tostarp arī šādi īpašumtiesību procentuālie sadalījumi, un tā tālāk, un tā joprojām. Bet tā ir tikai aisberga redzamā daļa.

Kas ir dziļāk?

Dziļāk ir pārējie gadījumi, kuri joprojām maniem kolēģiem ir jāšķetina jau bez šiem cilvēkiem, kuri varēja precīzi sniegt to informāciju.

Jūs skaidrojāt, ka konfiscējamie aktīvi ir divu veidu – vienus var “novērtēt pēc fakta”, un tie ir kustamie un nekustamie īpašumi un nauda, otri ir uzņēmumu kapitāldaļas. Kā var zināt vai pārliecināties, vai ārzemju kontos arestētie aktīvi tur tiešām ir, un nodrošināt, ka tie tur būs, kad pienāks laiks tos konfiscēt?

Saprotu jūsu jautājumu. Nu, tas, ko jūs tagad pateicāt, tā ir – tas bija mans skaidrojums, cik vien var vienkāršākiem vārdiem, lai cilvēki saprot, par ko ir runa, nevis sākt tur uzskaitīt akciju un daļu veidus, un tad juridiskas struktūras var saukt – vienas ir nodibinājumi, un ir bijuši arī tādi, ka es vēl nezinu, kā pateikt, kompāniju veidi, kuri Latvijas Komerclikumā vispār nav aprakstīti, – arī tādi dažādi veidojumi ir bijuši.

Bet, atgriežoties pie jautājuma par aktīvu vērtību un tādām lietām – mana pārliecība vienmēr ir bijusi, ka, vienkāršiem vārdiem sakot, ziniet, tā zoss no vienas pasakas, kas dēj zelta olas, ir tā Latvijas kompānija. Bet tās olas krīt tur ofšoros. Tas nozīmē – ja valsts ar šo mehānismu konfiscē šo pēctecību, tad tiek pie šīs zoss. Un tā zoss ir mūsu, šeit, Latvijā, tā nav ārvalstīs, un tā nav problēma tādā ziņā. Ja tā zoss būtu ārvalstīs dažādās jurisdikcijās, kurās faktiski mūsu valstij pat nav starptautisku sadarbības līgumu krimināltiesību jomā, tad tā būtu milzīga problēma. Bet to risinājumu var atrast, manā ieskatā, vienkāršāk, un tas ir izpildāms lēmums – jābūt, protams, gribai izpildīt šo tiesas lēmumu, kad tas stāsies spēkā, – tā ir būtiska nianse. Jo tie uzņēmumi ir Latvijas uzņēmumi – tie, kas nes to labumu.

Tie aktīvi ir aprēķināti un kalkulēti relatīvi neilgā laika posmā. Bet man jau viss tagad liekas relatīvi neilgi. (Smejas) Es atvainojos, citam varbūt liekas, ka tās ir šausmas, ka es tā runāju. Bet, nu, dzīvojot tajā visā ilgstoši, liekas, ka tas nebija tik sen. 

Ir sniegti divi atzinumi, iesniegti no mantas glabātāja puses, kuros viņš noteiktā veidā fiksēja – labāk vai sliktāk, bet viņš bija fiksējis vērtību, un tas ir izejas punkts, no kura tālāk jau es runāju ar izmeklētāja izpratni – kā es saku, katram prokuroram ir jābūt izmeklētāja gēnam, un, ja tā nav, tad ir problēmas ar to prokuroru. Ja tev ir pieturas punkts – kāds ir pateicis, ka uz šo brīdi bija tāda eventuālā vērtība –, tad mēs no tā izejas punkta varam tālāk skatīties, vai tā vērtība ir gājusi uz augšu vai uz leju, un sākt vērtēt, kāpēc tas tā ir noticis. Ja mums nav pieturas punkta, tad mums ir jāsāk no nulles.

Lūk, un kriminālprocesā divi šādi pieturas punkti ir, līdz ar to ir arī iespējas kalkulēt un arī skaidrot jautājumu par to, kādu atbildību nes persona, kas šos aktīvus ir pārvaldījusi.

Kad jau pieminējāt mantas glabātāja atbildību, tad jau jāpavaicā par tiesas blakuslēmumu ar ierosinājumu Valsts policijai sākt izmeklēšanu par Rūdolfu Meroni, kuram bija uzticēts glabāt to mantu. Vai esat pārliecināts, ka viņa uzrādītie skaitļi par mantas apjomu jau nav paša mainīti?

Tādas pārliecības man nav, un es arī neteikšu to, ko es nevaru zināt. Bet noteikti varu pateikt to, ka prokurori šeit nav bijuši pasīvi. Es jau vienreiz esmu kādā intervijā pieminējis, ka nezinu nevienu citu valstī esošu tiesībaizsardzības iestādi, izņemot prokuratūru, tostarp arī mani un manus kolēģus, kas ir vērsušies gan policijā, gan Valsts ieņēmumu dienestā, norādot – lūdzu, lemjiet, lūdzu, skatieties, kas tur ir noticis! Jo valsts apsūdzības uzturētājs tiesā nevar pats izmeklēt, skriet pakaļ tiem aktīviem, tiem notikumiem, kas risinās vēl kaut kur paralēli. Jo mēs izskatām to lietu par tiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem mēs personu nodevām tiesai. Un, ja mēs konstatējam tos ārējos faktorus, tad kādam tie ir jāizmeklē un jānoskaidro, kas tur ir noticis. Prokuratūra tur bija visnotaļ aktīva, kā saku – vienīgā aktīvā.

Mēs esam dzirdējuši kritiku masu medijos, atzīmēsim – atsevišķos masu medijos, un es īsti neņemos spriest, vai tos var dēvēt par masu medijiem, man nav tādas kompetences. Man ir savs priekšstats, kas ir masu mediji, bet par tiem man nav tāda priekšstata. Man bija viens apsūdzētais – uztaisīšu nelielu atkāpi, lai paskaidrotu, kāpēc to nevaru izprast, – kurš teica tā: Juri, man ir skaidra tava pozīcija, un es arī atzīstu, ka to esmu izdarījis. Viņš bija tāds “baltā apkaklīte” vienā smagā, sarežģītā lietā. Un viņš saka – bet tev ir jāspēj to pierādīt, un te mēs vēl cīnīsimies katrs, kur varēsim, un es uztaisīšu portālu, un tur visi varēs lasīt manu versiju par to visu. Lūk – tas ir masu medijs vai nav? Man grūti spriest tagad, kā to varētu uztvert.

Vai tas portāls joprojām ir?

Jā, tas joprojām tur ir. Bet, ko es gribēju teikt – tur tiek tiražēta doma, ka prokurori neko nav darījuši, ka prokurori faktiski ir veicinājuši kaut kādus tādus nesaprotamus darījumus, bet pēc fakta prokuratūra bija vienīgā, kas vērsās pret to, un šobrīd izmeklēšanas iestādēs izmeklēšanā ir daži procesi, vairāk nekā viens.

Vai Valsts policijā un Valsts ieņēmumu dienestā?

Procesi Valsts policijā, kuros tad skata šo jautājumu pēc būtības, tostarp vērtē, kas ir saistīti ar šiem aktīviem. Jo šos jautājumus nevar atraut katru atsevišķi, tie ir saistīti. Un tur arī prokuratūras uzraudzība ir nodrošināta. Tā ka gaidu rezultātus, kādi tur būs. Bet man nav pamata uzskatīt, ka prokuratūra nav darījusi visu, lai šo procesu kustinātu.

Tīri tehnisks jautājums. Likums neļauj konfiscēt apsūdzētā dzīvesvietu. Kuru no Lemberga īpašumiem tiesa atstāja viņam kā dzīvesvietu?

Ziniet, es tagad no galvas nepateikšu, neatceros. Vienīgais, ko varu pateikt, ir, ka tajā daļā, kur bija izskanējusi informācija, ka viņam vienīgo dzīvesvietu atņem – tas nav tā. Tāpēc, ka tur tās tiesības ir viņa bērniem. Un, ja kāds no tiem bērniem ir apsūdzēts, un mēs zinām, ka ir apsūdzēts un notiesāts – gan tikai ar pirmās instances spriedumu –, tad šajā daļā nav jau pamata nekonfiscēt. Apsūdzētajam Lemberga kungam ir tiesības izvēlēties tādu dzīvesvietu, kādu viņš bija izvēlējies, pirms viņš kādam kādu īpašumu ir novēlējis. Un, ja ir novēlējis, tad mēs prezumējam, ka šis īpašums vairs nav viņa dzīvesvieta.

Interese jau ir par to, vai pēc iznākšanas no cietuma viņš dzīvos kādā hruščovenē Ventspilī vai savā muižā Puzē.

Gan jau, ja būtu iespēja, dzīvotu tajā mājā. Bet es negribētu komentēt šo momentu tāpēc, ka tās ir viņu ģimenes attiecības, viņš jau var dzīvot tur, kur viņš vēlas, neskatoties uz to, pieder tas viņam juridiski vai vairs nepieder. Un otrs – man kā prokuroram ir zināmā veidā arī ierobežojums. Būtu pareizi, ja tiesas izpratni par konfiscējamo daļu komentētu un izskaidrotu tiesa.

Tas, par ko jūs iepriekš prasījāt – tā ir mūsu pārliecība, ko mēs esam pauduši publiski tiesas sēdēs. Man nav pamata šo daļu slēpt no sabiedrības.

Tiesa atzina par pierādītām 19 apsūdzības, taču īsajā spriedumā ir tikai atsauces uz Krimināllikuma pantiem, nevis konkrēti nodarījumi. Piemēram, par kukuļņemšanu sevišķi lielos apmēros Lembergs bija apsūdzēts un ir atzīts par vainīgu piecos noziedzīgos nodarījumos. Kādi bija šie nodarījumi?

Šeit ir runa par dažādā laika periodā, bet tomēr relatīvi neilgā laika periodā viena pēc otras sekojošajām apsūdzības sadaļām un, vienkāršā valodā, kukuļa izspiešanas gadījumiem, kas ir saistīti ar, atkal vienkāršā valodā, dažādām fiziskām personām. Tās pārstāvēja noteiktus juridiskus veidojumus, taču vēršanās jau bija pie šīm fiziskajām personām. 

Viena no šīm sadaļām, kukuļa izspiešanām, ir saistīta ar Multinord AG kompānijas akcijām, kurās, mēs uzskatījām, par cietušo ir atzīstams Ainārs Gulbis. Tur ir runa par 26 un vēlāk vēl par 12 Multinord AG akcijām. Pirmās 26 akcijas tika, kā mēs uzskatām, izspiestas sevišķi lielos apmēros 1994. gadā, un savukārt tās 12 Multinord AG akcijas 1995. gada maijā. Tā ir mūsu apsūdzība, un tiesa ir pievienojusies, uzskatot to par pamatotu.

Vēl ar šo pašu cietušo – mēs pēc šīs loģikas grupējām – ir saistīta epizode ar 30 kompānijas VentCompany Limited akciju izspiešanu no Aināra Gulbja, kas ir risinājusies 1994. gada augustā. Tātad tās jau ir trīs apsūdzības.

Tad nākamā sadaļa ir saistīta ar Valentīnu Kokali un ar SIA Puses 20 kapitāla daļu izspiešanu no viņa 1993. gada nogalē un 1994. gada sākumā.

Nākamā sadaļa ir par SIA Lat Transnafta dalībniekiem piederošo daļu izspiešanu 1995. gada sākumā, un tur, protams, ir vairāk spēlētāju, nekā manis iepriekš nosauktajās, kur ir pa vienam. Tur ir gan SIA Man-Tess, ko tajā laikā pārstāvēja [Jūlijs] Krūmiņa kungs, gan SWH Riga Zürich AG, ko pārstāvēja Gulbja kungs. Par akciju sabiedrības Naftas parks – 100 bija atbildīgs nelaiķis [Juris] Šķibeļa kungs.

Tad – akciju sabiedrība Banka Baltija, mums slaveni jau pazīstamais [Aleksandrs] Lavents, [Tālis] Freimanis. Un atsevišķi kā viens no daļu turētājiem, kā fiziska persona Vladimirs Krastiņš.

Šajā apsūdzības sadaļā pieprasījumi atdot, vienkārši atdot viņiem piederošās daļas bija izteikti pat vairākkārt un dažādos formātos – esot visiem kopā, daļai esot kopā. Pierādījumi bija tādi, ka tā informācija nāca ne jau no viena cietušā, kas atnāk un saka, ka viņam deviņdesmit trešajā, ceturtajā gadā kāds kaut ko atņēmis. Vairāki cilvēki dažādos laika periodos apraksta šo situāciju, šos apstākļus. Mēs salīdzinājām viņu liecības, iesniegtos dokumentus. Tas mums radīja pārliecību, un mēs nevarējām nedod tiesai iespēju vērtēt šo mūsu pārliecību.

Bet vai jūs varētu, kā teicāt, vienkāršā valodā pastāstīt, kā notika šī izspiešana? Nu, ja es jums pateiktu – atdod naudu! –, jūs taču neklausītu. Kā Lembergs to darīja? 

To mēs arī tiesā paudām, un liecinošās personas apliecināja, mēģināšu tagad saviem vārdiem vienkārši pateikt to ideju, kā mēs to redzējām. 

Aivaram Lembergam, kā liecināja liecinošās personas, bija pamatideja iegūt pārsvaru, vairāk nekā 51% visās šajās kompānijās, kas ir saistītas ar tranzīta nodrošinājumu Ventspils teritorijā. Lai šādu mērķi realizētu, bija nepieciešams iegūt papildus kapitāla daļas vai daļas – atkarībā no uzņēmuma veida. Līdz ar to veids bija vai nu atpirkt – sarunāt un nopirkt kaut ko –, vai nu citādi.

Taču šie uzņēmumi tajā laikā bija plaukstoši, ar ļoti labu apgrozījumu, ar ietekmi, naudas plūsmas bija lielas. Kā liecināja viena liecinošā persona, ieguvumu – nevis grāmatvedības peļņu, bet gan to, ko cilvēki uzskata, ka viņš ir nopelnījis, – dalīja mums neiedomājamā veidā – televizoru kastēs. Ziniet, agrāk bija televizori ar lielu aizmugures daļu, ar kineskopu, nevis plāni, kādi ir tagad. Attiecīgi arī kastes bija lielas. Nu, lūk, tajās vienkārši sabēra iekšā naudiņu, ar roku izlīdzināja un izvadāja – tev būs viena kaste, tev nākamā.

Neskaitīja naudas vienībās, mērīja kastēs?

Nezinu, varbūt viņiem bija priekšstats, cik tur varētu būt tajā kastē, droši vien kaut kāds aprēķins bija. Arī tie pārkraušanas apjomi bija milzīgi. Kāds varētu teikt – nu, labi, viens cilvēks var noraksturot tā. Bet lietas materiālos ir arī pārkraušanas apjomi, ir zināms, cik viena tonna maksāja, un, ja to sareizina, tie skaitļi ir iespaidīgi, tam brīdim – ļoti iespaidīgi. Es tolaik vēl biju students augstskolā, saņēmu 7,50 latu. Un te ir runa par vairākiem desmitiem tūkstošu latu nepilna mēneša laikā uzreiz kā kabatas tēriņiem. Vienkārši neaprakstāmas bija tās summas, kopējais, ko šādā veidā dalīja, bija simtiem tūkstošu.

Lūk, un tā bija pamatideja – pārņemt visa tranzītbiznesa kontrolpaketi. Redziet, tā, kā es jums tagad vienkārši stāstu, mums arī liecinošās personas apliecināja – ka pamatideja bija ļoti vienkārša – nesākt tur dalīt – tur tāda kompānija, tur tāda –, bet – es gribu daudz un kontrolēt visu! Nu, un tad attiecīgi realizācijas mehānisms vajadzīgs. Otra puse, protams, negribēja šķirties no tādiem peļņas avotiem un ieņēmumiem, par kādiem nupat stāstīju. Nu, kurš tad tajā laikā būtu labprātīgi atmetis ar roku visam? Tāpēc sāka rasties pirmie konflikti, pirmās nesaskaņas šo īpašumu pārdalīšanā. Cilvēki nevēlējās atdot to, kas viņiem nesa milzu naudu. 

Un vienīgais mehānisms – to mēs no valsts apsūdzības uzturētāju puses esam apsūdzībā ietvēruši – bija draudi, draudu realizācijas iespēja, skaidrojot, kā tie var reāli iestāties, dažādi varas demonstrējumi, sākot ar šķēršļu likšanu uzņēmējdarbībai, ar īsām, kodolīgam atskaitēm dažādās sapulcēs par to, ko var izdarīt, lai jūsu uzņēmums nestrādātu, licencēšanas mehānisms kā viens no efektīviem paņēmieniem tajā laikā. Nav jums licences saistībā ar ekoloģiskajiem jautājumiem? Jūsu uzņēmums jau rīt nestrādās! Un es neesmu šeit iesaistīts, to izlems pavisam citi cilvēki, bet, ja ekoloģija kaut kādu iemeslu dēļ neatbildīs, jūs nevarēsiet strādāt.

Es tagad, protams, tēlaini, trešajā personā tās situācijas atstāstu.

Dažādi mehānismi tika izmantoti. Un visbeidzot arī, protams, kā mēs apsūdzībā aprakstījām, iebiedēšana un draudu izteikšanu, norādot arī uz pēctecību, atgādinot par iepriekšējiem notikumiem un faktiem, kas ir notikuši ar uzņēmējiem. Bet viņš nekautrējās arī ar tiešiem vārdiem, piemēram, Lat Transnafta epizodē visas liecinošās personas to ir apstiprinājušas, ka – ja ne, vācieties ārā no Ventspils, jums šeit nebūs, ko darīt vairs!

Nebija tā, ka to kaut kā ļoti rafinēti darītu. Kad runājam par reketu tajos laikos, tad bija tā, ka atnāk puiši treniņbiksēs uz tirdzniecības vietu uz saka – ziniet, dažādi notiek, kā ir dzirdēts – dažreiz kaut kas nodeg, citreiz kaut kas sabrūk. Bet, ja kādam samaksā, tad viņš pieskata situāciju, un nekas nenotiek. Es varētu teikt, ka tas bija krietni smalkāk un līdzjūtīgāk izteikts nekā, kad cilvēkiem tiešā veidā pasaka – ja nepatīk, vācies ārā, atdot daļas vai vācies!

Bija arī fakti, ka cilvēki uztvēra tik nopietni, ka faktiski tiek piedraudēts ar fizisku izrēķināšanos vai ka tāda varbūtība pastāv. Pat tiktāl tas ir bijis. Tā ka tur bija dažādas situācijas, kā viņš panāca savu mērķi. Bet mērķis bija viens – kontrolpakete tranzītbiznesā. Tas ir no liecinošo personu liecībām, un tā mēs to apsūdzībās ietvērām. Bet vēl jau būs apelācijas instances tiesa, šķetinās to visu.

Otra nodarījumu grupa ir noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana – apsūdzība uzskatīja, ka Lembergs no 1999. līdz 2006. gadam legalizējis noziedzīgi iegūtus līdzekļus 6,9 miljonu eiro apmērā. Kā to darīja?

Par pamatu bija jau iegūtās kapitāla daļas, kuras vēlāk tika izmaksātas dalībniekiem jau naudas izteiksmē. Sākumā izspieda kapitāla daļas, tad no vienas kompānijas pārlika uz citu kompāniju, kuru gan viņš pats kontrolēja un bija arī reģistrētais patiesais labuma guvējs šajā kompānijā, faktiskais īpašnieks – dažādi varam lietot, jo tajā laikā Latvijā nebija pazīstama konstrukcija “patiesais labuma guvējs”. Taču finanšu dokumentos ārvalstīs to skaidri tādā veidā arī ierakstīja, kurš ir patiesais labuma guvējs, kurš ir šīs kompānijas īpašnieks.

Pamatideja bija, ka, lai attālinātu priekšstatu par to, ka tagad kapitāldaļas no dalībniekiem ir izspiestas uz noteiktu kompāniju – jo viņiem vajadzēja pārskaitīt šīs daļas kā dāvinājumus uz šo kompāniju –, šī kompānija pēc tam tika aizstāta ar citu ofšora kompāniju jeb tā saukto Holandes sendviču. Tas ir tāds teiciens viņu profesionālajā žargonā. To sauc par sendviču, jo saiet kopā divas daļas – mātes un meitas kompānijas. Ar mātes palīdzību var kontrolēt meitas resursus, uz kuriem tiek pārliktas kapitāla daļas.

Valsts apsūdzības uzturētāju ieskatā tas bija darīts tādēļ, lai tie, kuri no savām daļām šķīrās un atdeva tās vienai kompānijai, pēc tam redz pavisam citu kompāniju. Lai viņiem visu laiku neasociētos ar joprojām to kompāniju, ar kuras palīdzību izspieda no viņiem tās daļas. Attālināja, slēpa, sāka maskēt pēdas.

Turklāt nākamajos gados – jau minējāt 1999. un 2006. gadu – parādās arī izmeklēšanas intereses, kas tapa viņam zināmas. Tas, ka prokuratūra meklē, noskaidro, mēģina rast atbildes šajā jautājumā. Un parādījās nepieciešamība pārmest šīs kapitāldaļas – atkal viņu teiciens – “pārmest” – uz jau nākamo struktūru, kas bija tāda SIA NFS, viņu saīsinājums no ofšoru kompānijas lielā nosaukuma Netherfin Financial Services B.V.. Un tur jau savukārt viņa dēls un meita bija patiesie labuma guvēji, īpašnieki.

Lūk, tādā veidā viņš transformēja, arvien attālināja šo sākotnēji saņemto kukuli, izspiesto kukuli, aktīvu, mainot ar dažādām shēmām tā piederību.

Ir tāda spilgta epizode, kas tiesā tika pārbaudīta un ir izskanējusi. Man laikam tā vienmēr paliks prātā. Tās ir noklausītās sarunas, kuras ir leģitīmi parādījušās kriminālprocesā un tika atskaņotas. Tur mēs dzirdam šo personāžu sarunu par šo legalizācijas shēmu. Es jums tikko izstāstīju, ka tas ir Holandes uzņēmums, tātad mātes kompānija, un tur arī meitas kompānija ir, un Latvijā tika dibināta kompānija. Tajās sarunās viens no līdzapsūdzētajiem Ansis Sormulis piedāvā Lemberga kungam tādu shēmu, ka vajag pārmest tos aktīvus uz bērnu kompāniju un pēc tam pārmest vēl tālāk, un tādējādi varētu noslēpt šo piederību. Un tad izskan tāda hrestomātiska frāze, kas palikusi man atmiņā un raksturo to pieeju: Nu, kur tik stulbu shēmu var izdomāt! Bet sausais gala atlikums ir tāds, ka tā stulbā piedāvātā shēma pēc tam tiek realizēta.

Tur vēl tālāk iet saruna par to, ka, nu, šitā par to taču var uzzināt tā nodokļu inspekcija Holandē vai kā to dienestu sauc, bet līdzapsūdzētais mierina – nē, nē, nē, ja viņi ieinteresēsies, tad par pavisam citu jautājumu, bet tā neuzzinās.

Lūk, un tā tas viss shematiskais aizvirzās līdz gala iznākumam – tirdzniecības centram Tobago Ventspilī, kurā tiek investēti, sapludināti līdzekļi, tostarp šie visi noziedzīgie līdzekļi tiek iepludināti tā būvniecībā. Tur vēl atsevišķas peripetijas ar nekustamo īpašumu, zemesgabalu maiņām – kas būtu labāk sev, kas nebūtu. Jo, ja tev ir vara rokās, tad tu vari arī pakontrolēt, kāds tev zemes pleķītis ir pie tā tirdzniecības centra – tā arī ir tava iespēja. Nu, tas beigās rezultējās šajā tirdzniecības centrā, ko tiesa atzina par noziedzīgi iegūtu un spriedumā paredz kā konfiscējamu. Pirmās instances tiesa, protams.

Vēl Lembergs ir atzīts par vainīgu divos noziedzīgos nodarījumos “neatļauta piedalīšanās mantiskos darījumos” – ka guvis peļņu no procentu ienākumiem darījumos ar Ventspils brīvostas pārvaldi, vismaz 800 tūkstošus 1999. un 2000. gadā un vismaz 180 tūkstošus 2003. gadā.

Mūsu izpratnē viņš savu naudu faktiski apgrozīja, izmantojot brīvostas resursus, un guva no tā peļņu. Tātad, ja tev ir līdzekļi, tos līdzekļus tu piedāvā aizņemties Ventspils brīvostai, iesaistot starpnieku banku, kas neko nezaudē, jo, ja jau tu aiznes uz banku miljonu un piedāvā bankai šo miljonu iedot brīvostai, kredītiestāde jau vispār no tā neko nezaudē, tikai paņem to noteikto procentiņu. Un tā bija tā pamatideja – viņš faktiski mūsu izpratnē ir piedāvājis brīvostai aizņemties šos līdzekļus pašam no sevis, caur šo kredītiestādi izdzīt cauri un ir veicis aktīvas darbības, lai brīvosta tam visam piekrīt un to visu arī izdara. Tātad viņš ir piedalījies šajā mantiskajā darījumā pašam ar sevi. 

Viņam pašam gan vērtējums, ja es nemaldos, bija, ka viņam pienākoties medaļa par šo gadījumu. Jo viņš esot tikai labu darījis. Bet mūsu kā valsts apsūdzības uzturētāju izpratnē tā gluži nav. Jo valstī pastāv kaut kāda izpratne par konkurenci, godīgumu, taisnīgumu – nu, tādi kritēriji, un mums pat likumi ir tādi, kas to iekļauj. Nav tādu likumu, ka gribu nopelnīt tāpēc, ka es esmu pie varas, un to arī daru – aizdodu, un jums nav citu variantu, kā tikai paņemt no manis, maksāt man procentus, un es tagad priecājos par to. Tā nevar to darīt. Viņš aktīvi piedalījās un veicināja šo darījumu.

Kādas tieši, kā teicāt, aktīvas darbības viņš veica ar brīvostu?

To mēs pierādījām ar dokumentiem, kuri bija savstarpēji skaņoti un saskaņoti caur viņa tajā laikā iesaistītajiem advokātiem, kuri ir liecinājuši par viņa uzdevumu, kā tas tika izpildīts. Tur ir dažādas tās nianses – ka saskaņoja jau pat ātrāk, nekā vispār pats darījums notika, un tad viss jau ir saskaņots, un tā tālāk. Tur ir dokumentāri pierādījumi – dažādi projektu līgumi ir izņemti, paši līgumi, pirms projekta pārrunu rezultātā tapušie dokumenti, kas apliecina, cik aktīvi viņš ir ņēmis dalību, atbalstījis to visu pasākumu, cik stipri uztraucies par šī pasākuma realizēšanos. Un, protams, naudiņa, kas iekrita par to visu beigās tajā pašā Netherfin Financial Services B.V., ko es jau pieminēju iepriekš.

Vēl Lembergs atzīts par vainīgu divos noziedzīgos nodarījumos “dokumentu viltošana”. Varbūt ļoti īsi par to, ka 1996. gadā viņš viltojis oficiālu dokumentu un veicis arī dienesta viltojumu, lai slēptu Lihtenšteinā reģistrētas kompānijas piederību – kas tas bija?

Jā, šis mehānisms faktiski bija saistīts ar tām izspiešanām, par ko es iepriekš teicu, jeb to seku slēpšanu. Jo jūs redzat pēc gadiem – tās ir izspiešanas, kas bija saistītas ar Multinord un VentCompany, tas ir 1994., 1995. gads. Savukārt šīs dokumentu viltošanas saistītas ar 1996. gadu. Tas bija īpašuma tiesību slēpšanas mehānisms, un šie dokumenti, kurus viņš sastādīja, lai noslēptu savas īpašuma tiesības, bija uz citu personu sastādīti, bet ar viņa ziņu un viņa uzdevumā un atspoguļo situāciju, ka it kā, šķietami, viņam nekas nepieder šajās kompānijās. Tātad ir runa par tiem dokumentiem, ar kuru palīdzību noslēpt īpašuma tiesības, lai tad, kad viņu pasauc uz prokuratūru vai kaut kur citur – mūsu ieskatā, tā mēs to redzējām, tā mums veidojās priekšstats, un par to ir arī tā apsūdzība –, varētu vienmēr pateikt, ka viņam ar to nav nekāda sakara.

Vēl deviņas apsūdzības bija par apzināti nepatiesu ziņu norādīšanu amatpersonas deklarācijās no 1999. līdz 2007. gadam, lai slēptu kapitāldaļas 29 ārzonu firmās, bet par to laikam nav pat vērts vaicāt, ņemot vērā jūsu iepriekš stāstīto.

Tur tiešām ir skaidrs. Ļoti īsi varu pateikt, ka ir runa par tiem ārvalstu aktīviem, kuri, vienkāršiem vārdiem runājot, bija tās zelta olas, kuras sakrita no tās zoss. Tie ir tie aktīvi. Un, atšķirībā no Augstākās tiesas Senāta nolēmuma, kuram es būtībā nepiekrītu tādā izpildījumā, kādā tas ir, šīs ir tās kompānijas, kuras viņš nedeklarēja. Ir nostiprināti dokumenti, ka viņš tur ir faktiskais īpašnieks, akciju turētājs, daļu turētājs – atkarībā no uzņēmuma struktūras.

Saistībā ar šo lietu ir vairāki dramatiski stāsti, piemēram, kā Arnolds Laksa aiznesa uz prokuratūru dokumentu mapītes, kuras bija pamats ģenerālprokuroram Jānim Maizītim sākt izmeklēšanu. Andis Mežsargs stāsta par kratīšanā pilnīgi necerēti seifā atrastajiem akciju oriģināliem ar Lemberga parakstu. Vai bija vēl kādi svarīgi pavērsieni, kādas īpašas liecības vai negaidīti atradumi, kuri palīdzēja būtiski pavirzīt lietu uz priekšu?

Tas bija grūdiens lietā pozitīvā nozīmē, lai mēs varētu nodibināt pamatotu sarunu ar lieciniekiem. Jo līdz tam šīs sarunas pārāk labi nevedās tāpēc, ka vienmēr pastāvēja tie riski, par kuriem es iepriekš teicu, un, otrkārt, ja liecinošajai personai nav priekšstata par to, ka vispār izmeklētājs, prokurors kaut ko zina par konkrēto faktu, tad apstākļos, kad viņš jūt, ka viņam varētu būt fizisks vai materiāls apdraudējums, pārsvarā mantisks apdraudējums, viņam nav motivācijas sadarboties un liecināt. Bet tad, kad šie dokumenti nāca gaismā, mēs varējām tos uzrādīt, toskait arī ar atsevišķu liecinošo personu piedalīšanos šo dokumentu tapšanā. Tas, protams, deva pozitīvu impulsu, varējām atsperties un sākt šo lietu šķetināt jau ar liecinošo personu palīdzību, kuras varēja mums skaidrot šo dokumentu sastādīšanu, tapšanu, nozīmi, un tā tālāk. Tātad dokumenti, protams, pats par sevi ir pierādījums, bet vēl bija arī šis būtiskais skaidrojums, kas mums nostiprināja pārliecību.

Vai varat minēt kādas izšķirīgas pavērsiena liecības, kad viņi beidzot sāka skaidrot šos dokumentus?

Jā, tieši tā, bija vairākas liecības, un arī pieminētais [Lemberga] zilais paraksts nospēlēja pozitīvu impulsu. Kad uzrādījām to vienai personai, kura bija atbildīga par vienu aktīvu pārvaldību, tā, redzot, ka mūsu rīcībā ir šāds dokuments, saprata, ka nav jau īsti jēgas kaut ko slēpt, jo mēs tāpat to zinām. Mums ir dokuments rokās, nu, kāda jēga teikt, ka viņš neko nav redzējis, neko nav zinājis? Ir saprotams, kas to teorētiski varēja palīdzēt sastādīt, kādi bijuši apstākļi. Tādā ziņā tam bija izšķiroša nozīme, tur es Andim Mežsargam piekrītu pilnībā, ka tas ļāva paātrināt tempu.

Vēl Mežsargs stāstīja, ka 2007. gadā, kad aizturēja Lembergu, prokuroriem bijusi nojauta vai informācija, vai baumas, ka viņš gribējis mukt – pirms tam, kad viņu paņēma ciet uz Ventspils – Rīgas šosejas joņojam ar ātrumu 207 kilometri stundā Rīgas, bet drīzāk gan Tallinas virzienā, lai, iespējams, pēc tam tālāk ar prāmi projām. Jums arī 2019. gadā bija bažas, ka varētu aizmukt, tāpēc jau tolaik lūdzāt tiesu apcietināt viņu uzreiz pēc sprieduma pasludināšanas. Kāpēc, jūsuprāt, Lembergs nemēģināja aizmukt pirms tiesas pēdējās sēdes, kuras iznākumu viņš, kā izskatās, nojauta un gaidīja?

Nu, jā, mums tagad ir grūti spriest un spekulēt par viņa nojausmām. Es tā sev skaidroju, ka tās nojausmas viņam bija vairāk pozitīvas nekā negatīvas.

Vai, jūsuprāt, Lembergs cerēja, ka tiesa varētu viņu pilnībā attaisnot?

Es domāju, ka tas, ko mums faktiski pierāda šī lieta vēl arī tādā ne juridiskā izpratnē, ir šo cilvēku pārliecība ilgus gadus darīt tās lietas, kas apsūdzībā aprakstītas, un nenest par to atbildību.

Nesodāmības sajūta?

Jā, tas dod ar laiku izpratni, ka vari to darīt, un atbildības par to nav. Un, redzot, ka ilgstoši nav bijusi atbildība…. Ja mēs uzdodam sev retorisku jautājumu – es neatbildēšu uz šo jautājumu, tas būs retorisks – cik daudz mums Latvijas vēsturē ir nozīmīgu atrisināto gadījumu, kuri ir iedragājuši mūsu tautsaimniecību kopumā, iedragājuši cilvēku labklājību, kad ir stājušies tiesas priekšā un saņēmuši sodu? Cik daudz mums ir šādu skaļu, nozīmīgu gadījumu, par kuriem visi mājās runājam, skatoties kārtējo reizi televīzijas pārraidi ar kafijas tasīti rokās, bet atbildi nesaņemam? Tas var iedrošināt cilvēkus.

Kā šīs lietas izmeklēšanu ietekmēja ģenerālprokurora nomainīšana 2010. gadā, kad, kā lasījām “oligarhu sarunās”, Lembergs “sadeva pa purnu” Maizītim, un viņa vietā nāca Ēriks Kalnmeiers?

Man ir jāsaka, ka attiecībās ar iepriekšējo ģenerālprokuroru šīs lietas kontekstā man nav bijuši ne sarežģījumi, ne tāda, nu, nezinu, neatbalstīšana vai pārlieka atbalsīšana. Nu, kā jums pateikt… Jāsaprot arī, ka tomēr prokuroru grupa, kas strādāja, tostarp manā vadībā – mēs bijām samērā patstāvīgi savu lēmumu pieņemšanā, mēs informāciju mēģinājām noturēt pēc iespējas grupas ietvaros. Tā ka tas ir viss, ko es varu pateikt – paši virzījām šo lietu, informāciju turējām grupas ietvaros. Bija tie signāli, par kuriem es jums teicu, vairākkārt par izmeklēšanu, par kuriem es, protams, arī ziņoju likumā noteiktajā kārtībā un secībā. Viss – tas ir mans komentārs.

Bet kā kopumā prokuratūras darbu ietekmēja tas, ka ģenerālprokurors piedalījās Skonto Gunta Rāvja un Ivara Millera rīkotajās medībās kopā ar Latvijas politbiznesa aprindu darboņiem?

Es nezinu par prokuratūras darbu, bet par grupu es varētu teikt, ka, ziniet, tādā labā, pareizā izmeklētāja izpratnē – kā es saku, katram prokuroram ir jābūt izmeklētāja gēnam – mēs savdabīgi, bet tomēr bijām mazliet traki tādā ziņā, ka laikam bija pārāk riskanti kādam mēģināt ar mums runāt un domāt, ka tādā veidā var panākt, ka, es nezinu, mēs lietu izbeigtu vai vēl kaut ko tādu. Katrā gadījumā, man šķiet, tas bija skaidrs daudziem. Zināmā veidā tādā labā izpratnē mazliet traki cilvēki, ka, neskatoties uz to visu, ka pret viņiem tādas prasības arī saceļ, un brīžiem prokuratūra pati to nostāju meklēja, kā tur, ir rezultāts, un ir pozitīvs beigās. Nedomāju, ka kāds būtu riskējis iesaistīties, tieši dot kaut kādus rīkojumus.

Prokuratūras atšķetinātās Lemberga shēmas nav unikālas. Lemberga atbalstītāji varētu jums aizrādīt, ka Ventspils saimnieku iedabūjāt par tām cietumā, bet abi pārējie oligarhi turpina dzīvot, cepuri kuldami. Ko jūs viņiem atbildētu?

Arī šādiem cilvēkiem, viņa atbalstītājiem visnotaļ ir taisnība par šiem citiem cilvēkiem. Tā ir mūsu tiesiskās sistēmas mēraukla, ar ko mēs esam spējuši vai nespējuši pierādīt, kas atsevišķos procesos palika mums juridiski nepierādāms. Nu, tā tas ir palicis. Es domāju, ka mums tā tiesiskā cīņa nebūt nav beigusies ar šo vienu lietu, turklāt arī šī ir tikai pirmajā instancē. Kopumā mums ir, kur strādāt un strādāt. Cilvēkiem ir pamats gaidīt iznākumus arī citās lietās. Ir pamatoti! Tās lietas, kas arī šobrīd, bez Lemberga lietas, atrodas tiesā, nav mazsvarīgākas – arī tur ir tas taisnīgums jāiedibina un jāsasniedz. Kaut vai, mēs zinām, ir Sprūda lieta. Arī Zolitūdes lieta joprojām nav līdz galam atrisinājusies. Es domāju, tādā ziņā arī viņi ir tikai kaut kādu ceļa posmu nogājuši, bet sabiedrība jau, ziniet, brīžiem varbūt arī šķiro – ekonomiska, neekonomiska lieta –, tomēr kopumā skatās, kā tas taisnīguma mehānisms strādā, cik ātrs un efektīvs tas ir.

Es nevaru pateikt, ka mēs visu esam izdarījuši. Mums ir vēl, ko darīt. Arī tagad kaut kas notiek, joprojām notiek, arī šī lieta nav pilnīgi visu apturējusi! Nu, nav tā pilnīgi visu apturējusi. Ir šīs lietas atskaņas – ne tādos apjomos varbūt, protams, ne tādos apjomos, ne ar tik lielu ietekmi, bet ir.

Komentāri (5)

Finegans 07.03.2021. 21.24

Malači, puikas. Vienreiz tam ir jādara gals.

+6
0
Atbildēt

0

Sskaisle 29.03.2021. 08.48

vakardien ģen.prok parādīja savu attālinātību no īstenības.
Es biju VID pagājušā gada pavasarī un visa mūsu saruna bija, ka to viņi nedrīkst teikt, bet šito nedrīkst darīt un ja valsts policija Venstpils kaimiņu novadā nosistās māsīcas lietā vispār pierādījumus nevāca, jo redz -esot bijusi dzērāja, bet te – valsts policija uzsāka dokumentu pētīšanu un pantu meklēšanu , jo cietušais iedrošinājās oligarha lemberga karaļvalstī tomēr protestēt par nesakārtotību un bezatbildību – ja ģen prokuros to neredz un nesaprot, tad es neticu mūsu tiesu sistēmas tiesiskumam – nu neticu

ķuzis kā ķeizars lemj rīgas domē, tā vietā , lai sēdētu cietumā – kāds tiesiskums – tikai priekš bagātniekiem

0
0
Atbildēt

0

Bolero_10 08.03.2021. 03.39

Interesanti, ja izrādītos, ka Lembergs un Meroni spēlē vienu spēli un tā mantas izsaimniekošana notiek Lemberga labā. No pavirši skatītā “De facto” sapratu, ka nav nemaz zināms pilns “apsaimniekošanai nodoto mantu” saraksts, ļoti “lemberģiski”.

+1
-1
Atbildēt

1

    altinyildiz > Bolero_10 08.03.2021. 12.13

    Man jau sen bija tādas aizdomas. Ne velti čekas sūdu maiss, Maizītis, arestēto Lemberga mantu atdeva Meroni izvazāšanai un čekas projektu, kā JKP, finansēšanai.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu