Vai glābj amatpersonas, kas slēpj īpašumus?

Augstākās tiesas (AT) Senāts šogad 2. februārī nolēma atcelt Rīgas apgabaltiesas spriedumu Latvenergo amatpersonu korupcijas lietā un nodot lietu jaunai izskatīšanai. Būtībā AT Senāts pasludinājis, ka likuma prasība amatpersonām deklarēt savu mantisko stāvokli attiecas tikai uz juridiski, nevis faktiski piederošām kapitāldaļām uzņēmumos, raksta žurnāls Ir.

Rīgas apgabaltiesa atzina par vainīgiem visus Latvenergo korupcijas lietā apsūdzētos – bijušo uzņēmuma viceprezidentu Aigaru Meļko, Sadales tīkla bijušo valdes priekšsēdētāju Ivaru Liuziniku un vietnieku Andreju Stalažu – un piemēroja naudas sodus un piespiedu darbu. AT Senāts februāra sākumā izskatīja iesniegtās kasācijas sūdzības un ne tikai atcēla iepriekšējās instances notiesājošo spriedumu, bet arī deva vērtējumu jautājumā par to, vai valsts amatpersonas var saukt pie kriminālatbildības par slēpti piederošu kapitāldaļu nenorādīšanu amatpersonu deklarācijās. No AT sprieduma izriet, ka nevar!

AT pilns nolēmums pieejams šeit.

Visu Ir rakstu lasiet šeit.

Saistībā ar šo AT lēmumu Ir augstākajām tiesu varas amatpersonām, kā arī krimināltiesību ekspertam un Saeimas deputātam Andrejam Judinam (JV) nosūtīja vairākus jautājumus par šā lēmuma turpmāko ietekmi. Publicējam pilnas atbildes uz četriem jautājumiem:

1. Kā jūs vērtējat šo AT spriedumu un tā ietekmi uz korupcijas apkarošanu Latvijā?
2. Kādas būs tā sekas uz amatpersonu korupcijas lietām, kas pašlaik  tiek izmeklētas vai iztiesātas?
3. Vai šāds spriedums faktiski nozīmē to, ka turpmāk gadījumos, kad likumsargi konstatē noziedzīgu amatpersonu īpašumu iegūšanu, prokuratūrai nav vērts pat sākt kriminālprocesu par nepatiesu ziņu sniegšanu amatpersonu deklarācijās?
4. Vai sabiedrības tiesības iegūt patiesu priekšstatu par amatpersonu mantisko stāvokli viņu deklarācijās turpmāk tiek atzītas par nebūtiskām un reducētas uz tiesībām iegūt tikai publiskajos reģistros pieejamas ziņas?

AT priekšsēdētājs Aigars Strupišs

1. Spriedums atsedza problēmu, kura pastāvēja Latvijas likumos līdz 2015.gada 1.janvārim, kad beidzot tika ieviests pienākums amatpersonai norādīt deklarācijā sevi kā patieso labuma guvēju. Konkrētajā lietā runa ir par amatpersonu rīcību 2010.gadā, kad šādas regulācijas nebija. Cilvēktiesību aizsardzības interesēs kriminālatbildības piemērošanai ir noteikta ļoti augsta latiņa, ieskaitot to, ka nevar cilvēku notiesāt par tāda pienākuma neizpildi, ko likums tieši un skaidri neparedz. Tas ir tieši šis gadījums. Pat likuma grozījumu anotācijā bija tieši ierakstīts, ka līdz šiem grozījumiem amatpersonām nebija pienākums norādīt sevi kā labuma guvēju un ka tikai ar šiem grozījumiem tas tiek ieviests no 01.01.2015.

Jāpiezīmē, ka manā kā komerctiesību eksperta skatījumā arī pašreizējā regulācija likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 24.panta pirmās daļas 9.1 punktā noteiktais īsti neatbilst komerctiesību izpratnei par īpašuma tiesībām uz kapitāla daļām un to nošķiršanu no dalībnieka statusa, kas var radīt līdzīgas problēmas (tikai nedaudz citā aspektā) arī nākotnē.

Otrs svarīgs aspekts šajā spriedumā ir tas, ka atbilstoši likumam un iepriekšējai praksei tika vēlreiz akcentēta nepieļaujamība izmantot operatīvo darbību (konkrētajā gadījumā noklausīšanās) materiālus kriminālpārkāpuma gadījumā. Ziņu nenorādīšana deklarācijā atbilstoši Krimināllikuma klasifikācijai ir tieši kriminālpārkāpums, kuram likums noteicis mazāku sabiedrisko bīstamību salīdzinājumā ar noziegumiem. Līdz ar to šajā lietā pierādījums – noklausīta telefonsaruna, ar kuru apsūdzība mēģināja pierādīt fiduciāru darījumu, nebija pieļaujams un nevarēja tikt izmantots šajā lietā. Tas var tikt izmantots lietā, kur nodarījums kvalificēts kā noziegums nevis kā kriminālpārkāpums. Prokuratūra to nevarēja nezināt.

2. Šis spriedums var ietekmēt tikai tos kriminālprocesus, kuri uzsākti par darbībām, kas veiktas līdz 2014.gada 31.decembrim, kad likumā vēl nebija izdarīti minētie grozījumi. Šajās lietās minētajam spriedumam var būt judikatūras statuss. Proti, tiesām tas būs jāņem vērā, taču tās varēs arī atkāpties, ja tas tiks īpaši pamatots ar jauniem apsvērumiem, kādi nebija parādījušies šajā lietā. Tiesa ir neatkarīga un nav absolūti saistīta ar judikatūru. Tomēr atkāpšanās no judikatūras ir argumentēti un rūpīgi jāpamato.

3. Nē, tas to nenozīmē attiecībā uz nodarījumiem, kas notikuši, sākot ar 01.01.2015.

Savukārt attiecībā uz nodarījumiem, kuri notikuši līdz 31.12.2014, būs jāņem vērā šis spriedums, ja vien tiesnesim nebūs jauni argumenti, ar kuriem viņš var pamatot atkāpes no šā sprieduma tēzēm. Vai arī, ja apsūdzība būs sastādīta savādāk. Tiesa, starp citu, ir ierobežota ar apsūdzības formulējumiem.

4. Kopš 01.01.2015 šis trūkums likumā ir izlabots (vismaz daļēji – sk. atbildi uz 1.jautājumu). Līdz ar to lietās par nodarījumiem, kuri veikti pēc šā datuma, būs cita pieeja.

Tiesas sastāvs Anita Poļakova, Inguna Radzeviča un Aivars Uminskis

Par lietā vērtētās informācijas apjomu

Lietā SKK-1/2001 dots atzinums par Valsts amatpersonu deklarācijas publicējamās daļas 4.punktā norādāmās informācijas apjomu 2009.–2010.gadā. Proti – atbilstoši personām celtās apsūdzības apjomam dots atzinums, vai apsūdzētajiem, iesniedzot deklarācijas 2009.–2010.gadā, šo deklarāciju publicējamās daļas 4.punktā “Komercsabiedrības, kuru dalībnieks, akcionārs vai biedrs ir deklarācijas iesniedzējs, kā arī norāde, ka deklarācijas iesniedzējs ir individuālais komersants. Deklarācijas iesniedzējam piederošās kapitāla daļas un akcijas (privatizācijas un kompensācijas sertifikātiem norāda tikai skaitu)”, bija jānorāda tikai juridiski piederošas kapitāla daļas vai arī faktiski piederošas kapitāla daļas.

Lietā dots atzinums, ka norādītajā laikā norādītajā deklarācijas punktā bija jānorāda tikai juridiski piederošās kapitāla daļas. Lietā nav risināts jautājums, vai iepriekš minētā informācija bija vai nebija jānorāda kādā citā deklarācijas punktā (par to apsūdzība nav celta, tiesa izlemj tikai uzrādīto apsūdzību).

Par ietekmi uz tiesu praksi

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 589.panta pirmo daļu likuma tulkojums, kas izteikts kasācijas instances tiesas lēmumā, ir obligāts tiesai, kas šo lietu izskata no jauna.

Senāta lēmumā dots likuma skaidrojums pats par sevi nav likums un tas nav absolūti obligāts citās lietās. Tiesa var lemt atšķirīgi, ja var to pamatot.

Par grozījumiem likumā

Ir jānošķir situācija līdz 2015.gada 1.janvārim no situācijas, sākot ar 2015.gada 1.janvāri.

2015.gada 1.janvārī stājās spēkā likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” grozījumi, ar kuriem tā 24.panta pirmā daļa papildināta ar jaunu 9.1 punktu, saskaņā ar kuru deklarācijā valsts amatpersona norāda informāciju par to, ka tā Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma izpratnē ir patiesais labuma guvējs: a) no citai personai piederošas vai pārvaldīšanā nodotas lietas vai tās daļas, b) no citai personai piederošām vai citas personas pārvaldīšanā esošām kapitāla daļām, akcijām un citiem šā panta pirmās daļas 5.1 punktā minētajiem finanšu instrumentiem.

Likumprojekta anotācijā tika norādīts, ka Likumā valsts amatpersonām nav noteikts obligāts pienākumus valsts amatpersonas deklarācijā norādīt attiecībā uz mantiskā stāvokļa deklarācijas iesniegšanu noteiktajos kritērijos minēto informāciju, t.i., par patieso labuma gūšanu un citām vērtībām. [..] Lai nodrošinātu valsts amatpersonu darbību sabiedrības interesēs, novēršot jebkuras valsts amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās ieinteresētības ietekmi uz valsts amatpersonas darbību, veicinātu valsts amatpersonu darbības atklātumu un atbildību sabiedrības priekšā, kā arī sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai, ir nepieciešamu deklarācijās iekļaut informāciju par to, ka valsts amatpersona ir patiesais labuma guvējs Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma izpratnē no citai personai piederošām vai pārvaldīšanā esošām kapitāla daļām, akcijām un finanšu instrumentiem, kā arī par citām vērtībām, kas norāda uz patieso valsts amatpersonas mantisko stāvokli.

Anotācijā tāpat uzsvērts, ka attiecīgi tiks noteikts obligāts pienākums valsts amatpersonu deklarācijā norādīt informāciju par to, ka tā ir patiesais labuma guvējs Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma izpratnē no citai personai piederošām vai pārvaldīšanā nodotām kapitāla daļām [..]. 

Ar likuma grozījumiem tika paredzēts valsts amatapersonām uzlikt jaunu pienākumu norādīt deklarācijā ziņas, kuras iepriekš valsts amatpersonas varēja norādīt brīvprātīgi. 

(Likumprojekta Nr.577/Lp11 anotācija pieejama šeit)

Saskaņā ar likuma grozījumiem Ministru kabineta noteikumu Nr.478 1.pielikumā esošā deklarācijas veidlapas 11.punktā tika noteikts pienākums norādīt informāciju par gūto labumu no citai personai piederošām vai citas personas pārvaldīšanā esošām kapitāla daļām, akcijām un citiem Likuma 24.panta pirmās daļas 51.punktā minētajiem finanšu instrumentiem.

KNAB priekšnieks Jēkabs Straume

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs norāda, ka tiesvedība konkrētajā lietā vēl nav noslēgusies. Lai izdarītu visaptverošos secinājumus par iespējamu tiesas argumentācijas ietekmi uz noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu nākotnē, nepieciešams sagaidīt gala nolēmumu.

 

Ģenerālprokurors Juris Stukāns

Šo lietu atkārtoti skatīs tiesa, tāpēc šobrīd ir pāragri to komentēt, jo prokurors aizstāvēs savu viedokli. Piekrītu, ka ir daudz jautājumu.

 

 

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP)

Kā jau jums ir zināms, atsevišķi tiesu varas pārstāvji un arī Augstākās tiesas priekšsēdētājs Strupiša kungs ļoti asi reaģē uz sabiedrības un politiķu komentāriem par iespējamu tiesnešu negodprātību vai nekompetenci. Komentāru sniegšana no manas puses diemžēl atkal, iespējams, raisītu pārmetumus, tāpēc šobrīd atturēšos no konkrētās lietas secinājumiem līdz brīdim, kad ir sagaidāms vēl viens skaļš spriedums.

Izmantojot iespēju, uzsvēršu – par tieslietu un tiesu sistēmas politikas attīstību valstī ir atbildīgs tieslietu ministrs, līdz ar to uzskatu par savu pienākumu turpināt strādāt šajā virzienā. Tāpēc, lai identificētu trūkumus un noskaidrotu faktorus, kas kavē efektīvi izmeklēt un iztiesāt kriminālprocesus, jau pirms diviem gadiem, stājoties amatā, iniciēju tieslietu auditu.

Šobrīd varu pamatoti norādīt, ka tieslietu audits, tā rezultātā sagatavotie Valsts kontroles un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas ekspertu ieteikumi skaidri parāda cēloņus, kas kavē efektīvi izmeklēt un iztiesāt noziedzīgos nodarījumus ekonomikas un finanšu jomā. Esmu pārliecināts, tie palīdzēs novērst trūkumus noziegumu izmeklēšanā un iztiesāšanā, bet arī efektivizēs šos procesus.

Lūk, viens no tieslietu audita secinājumiem. Valsts kontroles ziņojumā secināts, ka 69% no revīzijā izpētītajiem gadījumiem konstatēts vienotas izpratnes trūkums (starp prokuratūru un tiesu). Turklāt 37% gadījumu pieļautas kļūdas tiesību normu piemērošanā vai nepietiekama izpratne par pierādāmajiem apstākļiem konkrētā nozieguma sastāva konstatēšanai.

Tātad – vienotas izpratnes trūkums tiesību normu piemērošanā. Vai tā var būt, ka katrs tulko pēc savas saprašanas? Tāpēc nepieciešama vienota prokuroru un tiesnešu profesionālā tālākapmācība. Saistībā ar atklātību par amatpersonu ienākumiem, vēlos uzsvērt, ka OECD ir atzinusi – valsts amatpersonu ienākumu deklarācijas ir efektīvs instruments korupcijas novēršanā. Sabiedrībai ir tiesības zināt šo informāciju. Faktiski atklātība par amatpersonu interesēm un finansēm veicina interešu konfliktu novēršanu un veido sabiedrības uzticību. Līdz ar to sabiedrības pilnvērtīga nodrošināšana ar šo informāciju ir svarīgs priekšnoteikums arī cīņā pret korupciju.

Krimināltiesību eksperts Andrejs Judins (JV)

1. Ar Senāta lēmumu neviena persona nav ne notiesāta, ne attaisnota. Izskatot kasācijas sūdzības, Senāts norādīja, ka apgabaltiesas spriedumā minētie argumenti un motivācija nerada pamatu konstatēt KL 219. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. Senāta atzinumi ir formulēti saistībā ar konkrētu situāciju un iepriekšpieņemto apelācijas instances tiesas spriedumu. Saskaņā ar Kriminālprocesa likumā paredzēto, tiesību normu interpretācija, kas izteikta kasācijas instances tiesas lēmumā, ir obligāta tiesai, kas šo lietu izskatīs no jauna. Vienlaikus, kasācijas instances tiesa nenorāda un nedrīkst norādīt, kāds nolēmums jāpieņem, izskatot lietu no jauna. Tas nozīmē, ka nav vēl izlemts, vai šajā lietā būs attaisnojošs vai notiesājošs spriedums, vai tiks vai netiks konstatēta KL 219. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšana.Kaut gan Senāta lēmumiem ir liela ietekme uz tiesu praksi, KPL 589. pants paredz, ka Senāta sniegtā likumu normu interpretācija ir saistoša konkrētajā lietā, kas neliedz, izskatot citas lietas un ņemot vērā konkrētus lietu apstākļus, nonākt pie citiem secinājumiem.  Līdz ar to, pirms šajā lietā stāsies spēkā tiesas spriedums, nevar prognozēt š.g. februārī pieņemtā Senāta lēmuma ietekmi uz tiesu praksi. Savukārt pirms plašākas judikatūras izveidošanās nevar prognozēt arī tā ietekmi uz korupcijas apkarošanu valstī kopumā.
2. Senāta lēmums ir pieņemts, izskatot kasācijas sūdzības saistībā ar konkrētu Rīgas apgabaltiesas spriedumu. Senāta viedoklis ir saistošs tiesai, kura no jauna skatīs šo lietu, nevis visām tiesām, kas skata vai nākotnē skatīs krimināllietas, kurās personas ir vai būs apsūdzētas KL 219. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Droši vien uz šo Senāta lēmumu aizstāvības puses atsauksies arī citos kriminālprocesos, tomēr nekas neliegs apsūdzības uzturētājiem sniegt savu viedokli par normatīvajos aktos paredzēto, kā arī izmantot līdz šim neminētus argumentus un apstākļus, pamatojot noziedzīga nodarījuma izdarīšanas faktu.
3. Kriminālprocess ir jāuzsāk, ja ir iegūta informācija, kas ticami norāda uz noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Ja ir pamats uzskatīt, ka persona, iesniedzot deklarāciju, sniegusi nepatiesu informāciju un ir saskatāmas KL 219. panta pazīmes, kriminālprocess ir jāuzsāk.
4. Vēl 2008. gadā Augstākā tiesa savā lēmumā norādīja, ka KL 219. panta otrajā daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums apdraud atklātumu valsts amatpersonu darbības mantiskajā sfērā un tas izriet no šā panta daļas dispozīcijas satura. Arī likums “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” no pirmās dienas paredzēja valsts amatpersonu pienākumu deklarēt savu mantisko stāvokli. Šāda prasība tika formulēta nevis nolūkā apkopot publiskajos reģistros pieejamās ziņas, bet, lai novērstu interešu konfliktu un korupciju amatpersonu darbībā, nodrošinātu informācijas atklātumu par valsts amatpersonu mantisko stāvoklī. Fakts, ka persona ir patiesā labuma guvējs viņam juridiski nepiederošā kapitālsabiedrībā, vai, ka nekustamais īpašums, kas ir viņas pilnīgā varā ir reģistrēts uz kādu citu personu, neatbrīvo valsts amatpersonu no pienākuma deklarēt savu patiesu mantisko stāvokli.Neuzskatu par pamatotu viedokli, ka pienākums atklāt savu patieso mantisko stāvokli ir nodibināts tikai 2014. pantā, kad grozot likumu, expressis verbis tika noteikts valsts amatpersonas pienākums norādīt arī informāciju par patiesā labuma guvēju. Pateicoties jēdziena “patiesā labuma guvējs” ierakstīšanai likumā, prasība atspoguļot deklarācijā patiesu materiālo stāvokli ir kļuvusi skaidrāka un saprotamāka. Tomēr tā nav tāda tiesību norma, ar kuru likumdevējs pirmo reizi būtu uzlicis pienākumu sniegt patiesu informāciju par mantisko stāvokli. Svarīgi ievērot, ka slēpjot faktu, ka manta atrodas viņas varā un kontrolē, personai ir jāveic dažādas darbības. Var pieļaut, ka vienošanās par īpašuma noformēšanu un reģistrēšanu uz citu personu parasti netiek parakstītas notāra klātbūtnē, ja vispār ir parakstītas. Tomēr tādas rakstveida, mutiski vai citādāk panāktas vienošanās pastāv – to esamība ir obligāts priekšnosacījums situācijai, ka viena persona juridiski kļūst par mantas īpašnieku, bet cita, slēpjot savu saikni ar to, gūst no tās saimniecisku labumu. Likums “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” no tā pieņemšanas dienas paredzēja valsts amatpersonai pienākumu deklarēt darījumus, ja to summa pārsniedz 20 minimālās mēnešalgas. Darījums šajā gadījumā var izpausties gan kā detalizētas vienošanās par īpašuma piederības slēpšanu, gan arī kā klusa piekrišana pieņemt “pateicību” par kādu pieņemto lēmumu un gūt labumus no īpašuma, kas noformēts uz citas personas vārdu. Neatkarīgi no tā, kā šīs vienošanās tika panāktas un noformētas, amatpersonai tās jādeklarē.Jāpiebilst, ka saskaņā ar likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” informācija ar t.s. fiduciāriem darījumiem bija jānorāda arī pirms likumā tika definēts “patiesa labuma guvēja” jēdziens.