Pieredzējis administrators 3

Veselības ministrs Daniels Pavļuts. Foto: Edmunds Brencis
Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Pārmaiņas valdībā notika ļoti strauji. 5. janvārī premjerministrs Krišjānis Kariņš izteica neuzticību veselības ministrei Ilzei Viņķelei, 7. janvārī parakstīja rīkojumu par viņas atlaišanu, un jau tās pašas dienas vakarā Saeima apstiprināja amatā jauno ministru, apvienības Attīstībai/Par! izvirzīto Danielu Pavļutu. 

Ministrs sāka darbu arī strauji — 9. janvārī lika vakcinēt visus mediķus. Kad 11. janvārī sarunājāmies tiešsaistē, viņš atgādināja, ka amatā ir tikai «pusotru darbdienu». Taču viņam jau bija vērienīgs plāns, kā organizēt šobrīd vissvarīgāko — Latvijas iedzīvotāju plašu vakcinēšanu, lai līdz vasaras beigām vismaz 60% sabiedrības būtu imunitāte pret koronavīrusu.

 

Kāpēc tieši jūs esat kļuvis par veselības ministru šajā krīzes situācijā un kāpēc būsiet labāks nekā atlaistā ministre Viņķele?

Ja runājam par politisko loģiku, tad tā ir diezgan acīmredzama. Krišjānis Kariņš, kad pieņēma lēmumu par veselības ministres demisiju, skaidri teica, ka nākamais ministra kandidāts ir jāvirza tieši Attīstībai/Par!. Attiecīgi no tām iespējām, kas ir mūsu apvienības rīcībā, manis vadītās kustības Par! rīcībā, mēs apsvērām divus variantus.

Šādā situācijā sākotnēji, protams, cilvēkiem radās jautājums, vai mēs vispār virzīsim kādu, vai varbūt gāzīsim valdību. Protams, ka šādā Latvijai nepieredzētā krīzes situācijā mēs vēlējāmies gan rīkoties, gan demonstrēt sabiedrībai, ka rīkosimies valstiski,  ātri un izlēmīgi. Jautājums par to, ka mēs varētu šķobīt valdību, vispār netika aplūkots nekādā veidā — to es varu apliecināt. Attiecīgi mums bija divas iespējas — vai nu meklēt nozares profesionāli, nosacīti politiski neitrālu vai nē, bet nozares profesionāli, tehnokrātisku nozares ministru, un otrs variants bija virzīt politiķi, spēcīgāko iespējamo un pieejamo, jaudīgāko politiķi.

Mūsu izvēle krita par labu otrajam variantam, saprotot, ka tas, kas šajā krīzes situācijā nepieciešams, ir mobilizācija. Turklāt mobilizācija ne tikai veselības nozarē, bet mobilizācija visā valsts pārvaldē. 

Es domāju, ka Ilze Viņķele, lai par ko viņas veikums tiktu kritizēts, ir neskaitāmas reizes publiski norādījusi, ka šī Covid–19 krīze nav pārvarama ar veselības nozares mobilizāciju vien. It kā acīmredzami, bet, ja mēs faktiski raugāmies, vislielākais pieprasījums attiecībā gan uz ierobežojošiem pasākumiem, gan uz citām lietām – līdz šim vislielākais spiediens vienmēr ir bijis uz veselības nozari. Tas daļēji ir pareizi, tomēr veselības nozare nevar nodrošināt, piemēram, ierobežojumu kontroli, ekonomisku atbalstu un citas lietas. Tāpēc ir nepieciešama visas valdības mobilizācija. Visticamāk, ja mēs gribam šīs lietas vērst par labu, ir vajadzīgs politiķis, kolēģis, kas var strādāt ar saviem biedriem valdībā, Saeimas frakciju vadībā kā līdzīgs ar līdzīgu, runāt politiskā valodā, pārliecināt ar tiem argumentiem, kurus saprot politiskajā vidē.

Otrkārt, šai krīzei ir vajadzīgs krīzes vadītājs, cilvēks, kam ir sarežģītu un steidzamu projektu vadības pieredze. Es uzdrīkstos apgalvot, ka man tāda ir. Kad es 26 gadu vecumā kļuvu par valsts sekretāru Kultūras ministrijā, man faktiski uzreiz bija jāiejūdzas vienā tādā projektā, kas saucās Eirovīzijas sarīkošana Latvijā. Jo toreiz Marija Naumova negaidīti un mums visiem par lielu prieku uzvarēja Eirovīzijā, un Latvijai piekrita tas gods šo pasākumu rīkot, un man arī bija jāieslēdzas kā valsts sekretāram šajās pārvaldes struktūrās. Un es guvu milzīgu pieredzi gan no Brigitas Rozenbergas, kas šo projektu toreiz producēja kā galvenā projekta vadītāja, gan no citiem kolēģiem. Tas bija tāds pirmais solis. Ir daudzi citi liela mēroga projekti, kuru darbināšanā es esmu piedalījies tieši vai netieši. Gan tajā pašā kultūras sektorā – Dziesmusvētki un Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošana, Gaismas tīkla – vienotās bibliotēku informācijas sistēmas – īstenošana…

Pavļuta kungs, jūsu kvalifikāciju projektu vadīšanā netaisījos apšaubīt.

Labi, labi, es tikai minu konkrētus piemērus. 

Tātad es uzskatu, ka vajadzīgs krīzes menedžeris, pieredzējis administrators, un uzdrīkstos apgalvot, ka es esmu pieredzējis administrators. Es esmu bijis ierēdnis, bijis politiķis izpildvarā, un nupat esmu ieguvis arī zināmu kalumu parlamentārajā kuluāru politikā. Līdz ar ko tas ir garš veids, kā pateikt, ka mūsu izvēle krita par labu tam, lai nominētu iespējami pieredzējušāko politiķi, kas ir mūsu rīcībā. Un šī izvēle tāpēc kritusi uz mani. Tā ir komunikācija ar sabiedrību, komunikācija ar politisko vidi un krīzes vadība. Šīs ir tās lietas, kuras, es uzskatu, man ir jāveic. 

Nu, un, protams, es esmu gana labi informēts par Ilzes Viņķeles iestrādēm citās Veselības ministrijas normālās darba jomās ārpus pandēmijas vadības. Proti, viss, kas saistīts ar ārstu algu modeli, ar slimnīcu līmeņošanu, ar psihiskās veselības plānu, ar farmācijas pakotni un zāļu cenu samazināšanas pasākumiem, un tā tālāk.

Kādi ir galvenie punkti jūsu programmā, kā samazināt saslimstību, glābt veselības aprūpes sistēmu no sabrukšanas un vakcinēt tautu?

Es frāzēju mazliet citādi, savas top trīs prioritātes gan šorīt prezidentam, gan vakar vakarā Ministru prezidentam esmu minējis un arī koalīcijai tūlīt izklāstīšu drusku citā secībā. 

Pirmā prioritāte manā skatījumā ir palīdzēt slimnīcām pārvarēt un vadīt šo pārslodzi. Mums jārēķinās ar to, ka šī slodze var turpināt pieaugt. Mums ir jārēķinās ar to, ka šī slimnīcu noslodze var pieaug arī negaidīti strauji, piemēram, ar šā jaunā celma ienākšanu Latvijā, kuram raksturīgs lielāks lipīgums, un tā tālāk. Mums ir jābūt gataviem dažādiem scenārijiem.

Otra prioritāte, protams, ir paātrināt esošā vakcinācijas posma ātrumu. Tur es esmu spēris pirmos soļus ar šo rīkojumu uzsākt visu mediķu vakcināciju. Te gan mums jāsaprot, ka mums šobrīd ir ļoti maz vakcīnu janvārī pieejams. Mēs tās drīz izpotēsim, un tad, iespējams, tiem cilvēkiem, kas būs rindā sastājušies, būs jāpagaida. Bet manā skatījumā, ja cilvēki, mediķi ir rindā gatavi gaidīt nākamo vakcīnu kravu, tā ir daudz labāka situācija nekā tad, ja mums ir vakcīnas noliktavā, bet mēs redzam, ka katru dienu tiek sapotēts relatīvi neliels skaits mediķu. Es gribētu šo situāciju drīzāk pagriezt otrādi.

Un trešā lielā prioritāte, protams, kas ir saistīta ar Covid, ir uzbūvēt tādu vispārējas, visaptverošas, brīvprātīgas vakcinēšanās pārvaldes modeli un praktisko ieviešanas mehānismu, kas mums ļautu no februāra beigām, no marta sākuma masveidīgi vakcinēt gribētājus. Šeit ir daudzi un dažādi pasākumi, es par to šodien runāšu koalīcijā, par to jau esmu runājis ar premjeru un prezidentu, viņi ir atbalstījuši manas ieceres. Un jau šonedēļ esmu paredzējis, ka valdībā tiks pieņemti lēmumi par jaunas šī projekta pārvaldības struktūras ieviešanu. Es vienkārši jums izstāstu, jo, kad jums nāks ārā tas žurnāls, tas, visticamāk, jau būs pielemts vai tūlīt tiks pielemts.

Tas būtu politiski pārraudzīts uzraudzības mehānisms ar premjeru vadībā, projektu birojs, kuram vajag prasīt naudu un izveidot to ar nosacīti desmit cilvēkiem, vismaz tā ir mana šībrīža sajūta, ar projektu vadītāju, ar komunikācijas tehnoloģiju vadītāju, loģistikas vadītāju, kas koordinējas ar Veselības ministrijas valsts sekretāres vadītu koordinācijas grupu, kurā ir ierēdņi no dažādām nozarēm, kas nodrošina, ka tiek sniegts no visām nozarēm nepieciešamais atbalsts, arī no Pašvaldību savienības, Lielo pilsētu asociācijas, darba devējiem un tamlīdzīgi. Un attiecīgi zem šī štāba strādā komunikācijas grupa pāri valsts pārvaldei – ar STRATCOM, Valsts kanceleju, visiem kopā strādā pie visaptverošas komunikācijas kampaņas. Ilze Viņķele ir izkonkursējusi divas talantīgas aģentūras, ir 300 000 sākumam, un, ja vajadzēs vairāk naudas, mēs prasīsim vairāk naudas. Tātad ir vajadzīga vienota komunikācijas platforma visaptverošai komunikācijas pieejai. Mums ir jāsāk pozitīvas komunikācijas darbs jau tagad, nekavējoties, tūlīt, no šodienas. Līdz ar to darbs pie tā ir sākts, un mums ir jāatbalsta šī pirmā fāze jau tagad ar iedrošinošiem vēstījumiem.

Otrā lielā ir tā vakcinācijas grupa. Tas ir tas, kur tā reālā medicīna, loģistika, izvadāšana, špricēšana notiks. Mums jāstrādā ar scenārijiem, mēs īsti nezinām, kuras vakcīnas un kādā secībā mums atnāks, un ir jāvar būt gataviem uz februāra beigām spēt vakcinēt 100 – 110 tūkstošus nedēļā, lai mēs spētu izvakcinēt to iespējamo vakcīnu krāvumu, kas mums nāks iekšā, sākot no marta, lielām kaudzēm. Respektīvi, mēs šobrīd operējam ar ļoti, ļoti daudz nezināmajiem – kad vakcīnas ienāks, cik daudz, kuras vakcīnas ienāks, kā mēs organizēsim šo vakcinācijas plūsmu atkarībā no tā, kādas vakcīnas ienāks. Jo AstraZeneca ir organizējama, iespējams, citādi nekā faizers, kuram jāpērk klāt saldētavas, un tamlīdzīgi, cita struktūra tajā loģistikas ķēdē būs. Un visbeidzot lielais nezināmais, protams, ir, kāda būs Latvijas sabiedrības gatavība vakcinēties. Pie tā mums visnopietnāk jāstrādā, tāpēc es uzsveru komunikācijas lomu.

Un trešais ir tehnoloģiju virziens, IT. Es esmu pilnīgi pārliecināts un šonedēļ saukšu kopā arī mūsu tehnoloģiju kompāniju un organizāciju pārstāvjus, lai lūgtu padomu, tādu kā viedo sapulci par to, kā mums organizēt šo tehnoloģiju virzienu. Jo es neredzu, kā mēs šādas jaudas projektu varam iznest, ja mums nav visaptveroši integrēts, funkcionējošs, stresa noturīgs tehnoloģiju risinājums, kurā ir gan lietotne iedzīvotājiem, gan ģimenes ārstiem, kur ir datubāze, kur ir statistikas vākšana, kur ir savienojamība ar lielajiem valsts reģistriem un viss cits, kas ir nepieciešams šāda mēroga projektā. 

Citiem vārdiem, es pieeju šim vakcinācijas projektam kā nacionāla mēroga pārnozaru projektam, kurš atbilstoši ir jāorganizē, kur atbildība ir visaugstākajā, Ministru kabineta līmenī, kur ir konkrēts projektu vadītājs, kur ir konkrēta command and control struktūra. Citiem vārdiem – tā, kā šāda mēroga projekts arī būtu jāīsteno.

Kādu mērķi saslimstības līmeņa ziņā sev noliekat — kāds rādītājs jāpanāk, lai uzskatītu, ka darbs notiek sekmīgi?

Es esmu lūdzis izveidot tādu vienotu datu paneli jeb grupu, kurā būtu ietverti slimnīcu noslodzes rādītāji, un mūs interesē ne tikai abstrakta slimnīcu noslodze, bet arī konkrēti pa gultu grupām. Jo ir dažāds gultu aprīkojuma līmenis, un atkarībā no saslimstības smaguma ir jāvēro visi šie trīs tipi ar gultām, sākot no vissmagākā, kas ir intensīvās terapijas gultas, tad ir gultas ar ventilatoriem un ir gultas, kuras ir aprīkotas ar skābekļa baloniem, bez piespiedu elpināšanas. Mums ir jāmonitorē šī situācija, un jāmonitorē, protams, inficēšanās rādītāji, un tas notiek jebkurā gadījumā.

Arī vakcinēšanās rādītāji. Es gribētu izveidot vienotu monitoringa sistēmu, kas ir pieejama gan valdības pārstāvjiem, gan Veselības ministrijas amatpersonām, kas piedalās lēmumu pieņemšanā, respektīvi, sastrukturēt šo procesu, lai tas ir vieglāk pārskatāms un pārvaldāms.

Es nevaru jums nosaukt vienu rādītāju. Inficēšanās rādītāji diemžēl nav Veselības ministrijas varā. Piemēram, šodien paskatāmies to gadījumu ar to britu celmu. Ja tas cilvēks ir kādu laiku bijis Latvijā, acīmredzot ir iemesls domāt, ka viņš nav ievērojis pašizolācijas nosacījumus – tas konkrētais cilvēks, par kuru šobrīd mums DNS sekvenēšanas rezultātā ir pārliecība, ka šis ir pirmais pierādītais jaunā celma niknā vīrusa paveids. Acīmredzot te ir jautājums par to, vai mēs spējam izkontrolēt, vai spējam pienācīgi tos datus, kas ir Covid pass datu bāzēs, kur tomēr tie cilvēki, kas šo Covid pass noformē, norāda savu izceļošanas valsti, — vai mēs spējam izsekot ar kontroles metodēm, vai šie cilvēki ievēro vai neievēro pašizolācijas nosacījumus. Jo līdz ar šo britu vīrusu… Es atvainojos, nevajag to tā saukt, – ar šo jaunā paveida vīrusu diemžēl izplatības riski pieaug. Mums šobrīd tie ierobežojumi, kas ir spēkā, šķietami situāciju daudzmaz notur zem kontroles. Tā ka paldies visiem tiem, kas pakļaujas, ievēro un cieš visas grūtības. Un tomēr mums šobrīd, ja mēs skatāmies, tā situācija ir puslīdz kontrolējama, slimnīcu noslodze pieaug, inficēto skaits aug, bet neaug ļoti strauji, un tajā pašā laikā arī, pieaugot testu apjomam, mēs redzam, ka inficēto īpatsvars brīžiem pat krīt no dienas uz dienu. Īsiem vārdiem – mēs šobrīd darām to, kas mums galvenais uzdevums – nopērkam laiku līdz masveida vakcinācijai, lai slimnīcas iztur.

Tā ir mūsu pamatstratēģija. Atbildot uz jautājumu, mans galvenais parametrs ir, vai mūsu slimnīcas iztur. Tas ir tas parametrs. Paralēli, protams, gultu kapacitāte, slimnīcu kapacitāte ir jāaudzē. Es iešu uz valdību prasīt vēl papildus līdzekļus papildus materiālo un iekārtu rezervju veidošanai. Jo gadījumā, ja šī saslimstība strauji pieaug, diemžēl tās rezerves, kas ir mūsu rīcībā šobrīd, var arī nebūt pietiekamas. Un pieļaut situāciju, ka rezervju trūkuma dēļ mēs neesam gatavi, neesam spējīgi sniegt atbalstu, piemēram, reģionu slimnīcās smagiem pacientiem, ir, nu, vienkārši nepieļaujami.

Kopš decembra beigām slimnīcās pastāvīgi ir vairāk nekā 1000 pacientu, kaut gan iepriekš novilktā “sarkanā līnija” bija vispirms 250, tad 500, pēc tam 850. Uz kādu citu pacientu rēķina notiek šo Covid pacientu aprūpe?

Redziet, man ir otrā oficiālā darbadiena šajā amatā, faktiski piektā vai kura, un es nevaru varbūt izvērsti atbildēt uz katru jautājumu par nozari. Bet, kā es izprotu šobrīd situāciju, tad prioritizēt Covid pacientus un smagos pacientus, kuriem ir vajadzīgas gan intensīvās terapijas, gan īpaši aprīkotas gultas un personāls — to var izdarīt, šo personāla un gultu resursu var atbrīvot uz plānveida palīdzības rēķina, un tas arī ir līdz šim bijis tas ceļš. Un ir jāmeklē veidi, kā to risināt turpmāk. Slimnīcu vadītāji to dara, šādi uzdevumi ir doti, modelēti scenāriji, plānots gadījumam, kad saslimstība un hospitalizācija strauji pieaug. 

Mēs gribam būt gatavi šādai varbūtībai, mēs izdarīsim, cik no manis būs atkarīgs, un es arī lūgšu kolēģus valdībā rīkoties atbilstoši, rēķinoties ar varbūtību, ka izplatība var pieaugt, ja mēs nenovērsīsim to caur esošo prasību vai kādu papildu prasību iespējami labu ievērošanu. Esošo prasību vai citu prasību ievērošana šobrīd ir vienīgais garants, ka šis jaunais paveids vai esošā vīrusa pamatversija neizplatās straujāk nekā līdz šim.

Laikam varam jau secināt, ka jaunākie ierobežojumi nav devuši rezultātu…

Tam es nepiekritīšu.

Precizēšu – tie nav samazinājuši diezgan lielo inficēšanās gadījumu skaitu ik dienas, kaut arī to pieaugumu ir stabilizējuši. Kā prognozējat šīs situācijas attīstību – cik ilgi būs jāpatur spēkā pašreizējie ierobežojumi un vai būtisku uzlabojumu varam cerēt sagaidīt tikai tad, kad būs plaši izvērsta vakcinācija?

Jebkuru ieviesto ierobežojumu un drošības pasākumu rezultātus mēs varam vērtēt tikai ar laika nobīdi. Tas ir pašsaprotami, nosacīti septiņas dienas. Un šobrīd mums katrā ziņā ir izdevies novērst strauju tālāku vīrusa izplatību, mēs daudzmaz turamies. Jā, izplatība lēnām kāpj. Tajā pašā laikā, kā es jau minēju, testēšana ir paplašināta, un tie īpatsvari tomēr arī drusku krīt.

Redziet, šo nākotni ir grūti prognozēt. Mums ir svarīgi būt gataviem jebkuriem pavērsieniem – pavērsieniem, kas būtu atkarīga no vīrusa dabas, kā šis jaunais paveids, vai no sabiedrības uzvedības izmaiņām, ja tādas notiktu. Man liekas, ka ir svarīgi šobrīd saglabāt stabilu, pēctecīgu, konsekventu un izskaidrotu valdības politiku arī attiecībā uz šiem ierobežojumiem un drošības pasākumiem. Es izmantošu katru iespēju pabrīdināt Latvijas sabiedrību, ka, pirms mēs varēsim atgriezties pie normālas dzīves, pie brīvības darīt visu to, ko mēs esam darījuši, un satikties, un mīlēt, un draudzēties, un strādāt ierastajos veidos – ka līdz tam mums būs vēl ilgstoši jābūt pacietīgiem. 

Zinātnieki pēta šobrīd – pat tiem cilvēkiem, kas būs saņēmuši vakcīnu, visticamāk, nebūs tādas automātiskas brīvības bez maskām pārvietoties, neievērot distancēšanās ierobežojums, un tā tālāk. Pētnieki vēl strādā pie tā, lai saprastu… Skaidrs, ka vakcīnas pasargā cilvēkus no saslimšanas. Tajā pašā laikā vēl ir nepieciešams savākt pierādījumus, ka cilvēki, kuri saņēmuši vakcīnu, piemēram, var nenodot tālāk vīrusu. Esmu dzirdējis, ka viens no argumentiem par labu AstraZeneka — par kuru ir dzirdēts arī daudz kritikas, ka Latvija zināmu uzsvaru likusi līdzšinējos iepirkumos uz AstraZeneka, — ka tā novēršot tālāku vīrusa transmisiju.

Es operēju tikai ar to, ko esmu dzirdējis par pētnieku datiem. Kā saprotat, nav bijis laika izlasīt zinātnisko literatūru pašam. Citiem vārdiem – mums ir jārēķinās ar lielu, lielu pacietību, un es lūdzu un aicinu uz sabiedrības līdzestību. Pirms kļūs labāk, droši vien var palikt arī grūtāk, pirms dzīve atgriezīsies normālākās sliedēs.

Tā ka mums tiešām šīs divas lietas darāmas paralēli – jāvieš sabiedrībā pārliecība par to, ka mēs spēsim noorganizēt vērienīgu, masveidīgu, industriāla mēroga vakcinēšanos, un, no otras puses, sekmēt sabiedrības līdzestību, ievērot šos pasākumus, es teiktu, tādā vai citādā formā droši vien vismaz līdz tam brīdim, kad Latvija būs sasniegusi “pūļa imunitātes” slieksni, kurš, šķiet, ir noteikts ap 60 procentiem no sabiedrības. Un to mēs varam, pieņemot, ka vakcīnas tiešām tiek piegādātas tādā apjomā, kā tas ir paredzēts šobrīd plānos. To mēs varam ātrākais sasniegt nosacīti, es teiktu, jūlijā, augustā.

Veselības ministrijas vakcinācijas plānā bija paredzēts, ka gada pirmajā ceturksnī, “ja būs optimāla vakcinējamo līdzestība”, būšot iespējams nodrošināt 16% Latvijas iedzīvotāju vakcināciju. Pašlaik vakcinēšanas temps ir ārkārtīgi lēns. Kāpēc paredzat, ka līdz vasaras beigām var sasniegt 60 procentus?

Es neparedzu – tas ir mērķa uzstādījums, kurš ir balstīts uz pieņēmumiem. Vakcinācijas stratēģijas ieviešanas plāna projekts nav valdībā apstiprināts un nenoliedzami būs jāpārstrādā. Es patiesībā plānoju valdībā, un arī premjerministru par to esmu informējis, ieskicējot visus šos savus apsvērumus, kurus es jums ļoti, ļoti lakoniski izklāstīju, lūgt divas nedēļas šā plāna pārstrādei, lai mēs tajā varētu iestrādāt scenārijus, kapacitātes prognozes, loģistikas variantus, cik nu tas būs iespējams divās nedēļās. Jo paralēli jau es mēģināšu izveidot šo projektu pārvaldības struktūru un kapacitāti. Ir jāsāk darbs šim birojam, štābam, projekta vadītājs jāsameklē, jāuzliek viss uz sliedēm, lai viņi var šo plānu likt kopā ar vislabākajām zināšanām, kas Latvijas rīcībai ir.

Ir jāsauc palīgā cilvēki! Tāpat kā tehnoloģiju jomā jāsauc palīgā nozare, arī vakcīnu plānošanas jomā jāsauc palīgā loģistikas speciālisti, iespējams, arī militārie plānotāji. Mēs apsvērsim visas iespējas. Piemēram, tās zināšanas, kuras ir uzkrātas mazumtirdzniecības nozarē, kura nodarbojas ikdienā ar ātri bojājošos preču pārvadāšanu pa visu Latvijas teritoriju, reaģējot uz pieprasījumu. Un tā tālāk. Ir jau pieredze, no kuras mēs varam mācīties. Mums būs vajadzīgs pāris nedēļu, lai šo plānu uzlabotu tā, lai spējam konceptuālizēt, kādā veidā mēs varam tikt galā ar šo izaicinājumu. Mēs to varam – es esmu drošs, ka mēs to varam izdarīt!

Bet tomēr mēs nevaram no šībrīža situācijas projicēt turpmākos notikumus. Jo, redziet, šobrīd, janvārī, Latvijai ir pieejams ļoti mazs vakcīnu skaits. Šobrīd mēs uztraucamies par to, ka mēs lēni vakcinējam to, kas ir. Es jums piekrītu – tas ir jāpaātrina. Es ceru, ka veiktie pasākumi, papildus komunikācija, papildus organizatoriskie uzlabojumi ļaus šonedēļ šos vakcinācijas apjomus paātrināt. Bet mēs ļoti ātri izsmelsim pieejamo vakcīnu skaitu. Mēs nevaram izvakcinēt vairāk, nekā mums ir.

Pašlaik ir saņemtas 30 000 vakcīnas, vai ne?

Bet ir jāatstāj puse no tām otrajai vakcīnai tiem, kuri ir saņēmuši pirmo.

Kādi ir turpmāko piegāžu plāni janvārim, pirmajam ceturksnim un pusgadam? Vai ir skaidri zināms, cik un kad saņemsim?

Skaidri zināt varēs tikai tad, kad tās kravas pienāks. Mēs operēsim ar scenārijiem. Varbūt Ilzei Viņķelei, kā lai saka, vairs neuzticējās – tam, ko viņa saka. Varbūt Ilzei Viņķelei neizdevās skaidri pateikt to. Bet neviens šobrīd, neviens cilvēks pasaulē nevar pateikt, ieskaitot zāļu ražotājus, kad viņi konkrēti piegādās un cik lielas kravas. 

Pirmdien saņēmām trešo kravu — 6800 Pfizer vakcīnu. Janvārī, visticamāk, ienāks 3200 Moderna vakcīnu — ļoti maz. Tās būs pašas pirmās pēc šīs vakcīnas atļaušanas Eiropas Zāļu aģentūrā. (Februārī gaidāmi vēl 21 000 devu no Moderna, vēlāk informēja ministra palīdze — red.) Bet tas viss ir jādala ar divi — puse jāatstāj otrajai vakcīnas devai tiem, kuri ir saņēmuši pirmo. Ir valstis, kuras iet uz risku, tā kā Francija, kura ir paziņojusi, ka viņi to krājumu, kas viņiem šobrīd ir, izpotē visiem kā pirmo, nezinot, kad būs nākamā krava konkrēti, un cik nedēļu termiņā viņi spēs tiem pirmajiem izpotēt to otro, balsta vakcīnu. Tā ka visi operē ar neziņu un dara labāko, ko šajos apstākļos var izdarīt.

Es operēšu ar scenāriju plānošanu, kas ir normāla, profesionāla metode, kā strādāt ar plānošanu neziņas apstākļos, tur, kur ir nezināmie. Tie nezināmie ir saprotami un skaidri definēti, es tos nosaucu – vakcīnu piegādes apjoms, vakcīnu piegādes struktūra, potēšanas kapacitāte un vakcinēties gribētāju skaits jeb pieprasījums. Ar šiem nezināmajiem operējot, veidosim scenārijus, lai mēs būtu pēc iespējas gatavi dažādām varbūtībām. Tas ir vislabākais, ko šobrīd var izdarīt.

Tātad janvārī būs maz vakcīnu. Mēs saprotam, ka izveidosies rinda. Tas ir pieņemami. Tajā brīdī, kad mums ir rinda un ienāk nākamā krava, mēs spējam operatīvi izpotēt gribētājiem, kuri jau ir zināmi – viņi jau stāv rindā. Tajā pašā laikā sabiedrībai ir skaidra ziņa, ka ir potēties gribētāji un viņus pēc labākās sirdsapziņas, ienākot nākamajai kravai, arī izpotēs. Tā ir tā pieeja, kuru mēs šobrīd iesim.

Un, protams, paralēli tam visam ir tā lielā sagatavošanās lielajai masveida visaptverošajai fāzei. Es nopietni apsveru un esmu premjeru informējis, un viņš to ir morāli atbalstījis, ka mēs uzsākam brīvprātīgas pašpieteikšanās fāzi visā sabiedrībā, proti, ka mēs sludinām ārā, bet portāla formā vai kā citādi, pašpieteikšanās akciju, ka tie cilvēki, tie 34 līdz 40% Latvijas iedzīvotāju, kuri, kā liecina aptaujas, ir gatavi vakcinēties – lai viņiem rodas iespēja pieteikties. Lai mēs varam sākt veidot rindu.

Man neskaitāmi cilvēki ir ierosinājuši šo acīmredzami loģisko lietu. Ja mums ir prioritārās grupas, un prioritāra grupa, piemēram, mediķi atstāj kaut ko neizpotētu, tad lai mums no nākamajām grupām ir iespēja celt cilvēkus uz augšu un visu izlietot, un ātri iet uz priekšu. Lai mēs to varētu izdarīt, mums ir šī rinda jāveido. Tā ka pie šā pasākuma mēs strādāsim, tāpēc ir vajadzīgs arī IT atbalsts, un tamlīdzīgi.

Esmu centies šobrīd padomāt, cik man ir bijusi iespēja, apdomāt visas iespējas un varbūtības, un kopā ar profesionāliem padomdevējiem, labākajiem speciālistiem savās jomās turpināsim pie šīm varbūtībām strādāt.

Pieminējāt sabiedrības līdzdalību. Vakcinācija ir un paliks brīvprātīga. Kā piedabūsiet vakcinēties, piemēram, Daugavpils reģionālās slimnīcas darbiniekus un citus, kuri pašlaik atsakās?

Nu, pirmkārt, mēs uzrunāsim ikvienu, uzrunāsim arī personīgi, aicināsim katru konkrētu cilvēku vakcinēties. Ja šobrīd tas mehānisms ir vairāk tāds uz pašpieteikšanos, tad es plānoju, un šobrīd, paralēli ar šo mūsu sarunu vajadzētu notikt sarunai ar slimnīcu vadītājiem, kurā apspriež veidu, kā uzlabot vakcinēšanos ārstu vidū un papildus tiem lēmumiem, kas jau pieņemti. Viena no metodēm varētu būt šī pašatsacīšanās – nevis pieteikšanās, bet gan atsacīšanās. Proti, mēs aicinātu dakterus potēties, un, ja viņi nevēlās, tad viņiem ir jāatsakās.

Es personīgi uzskatu, ka vakcinēšanās – tā ir, kā es savā ziņā uztveru Hipokrāta zvērestu. Tā ir daļa no šā pienākuma pret sabiedrību, ārsta aicinājuma piepildīšanas.

Tajā pašā laikā jāsaprot, ka mediķis arī ir cilvēks. Mediķis ir cilvēks, kas dzīvo tajā pašā informatīvajā telpā, ir pakļauts tam pašam dezinformācijas spiedienam un tām bažām, kas Latvijas sabiedrībā ir. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka mēs vakcinējam tos ārstus, kas ir gatavi — viņi iziet sabiedrībā un vieš pārliecību savos kolēģos.

Konkrēts piemērs – piektdien viena no pirmajām manām sarunām amatā bija ar tiem pašiem slimnīcu vadītājiem, kuri šobrīd potē. Un Daugavpils slimnīcas vadītājs Grigorijs Semjonovs teica, ka viņam ir šī problēma, un pēc mana lūguma sniegt priekšlikumus aicināja Stradiņa slimnīcas vadību palīdzēt sadabūt rokā profesoru Jāni Gardovski, piemēram, un citus, kuri ir bijuši pedagogi šiem Daugavpils slimnīcas ārstiem un personālam, uzrunāt viņus tādā kā teletiltā, zūmā vai kur un palīdzēt pārliecināt par to, kāpēc vajag vakcinēties. Un tas notiek, viņi to organizē, tas būs. Tas viens piemērs.

Nu, un, protams, papildus ir publiskās komunikācijas pasākumi.

Vai plānojat ieviest elektronisku vakcinācijas apliecinājumu un vai valdība varētu ieviest nosacījumus, ka noteikti pakalpojumi, piemēram, aviosatiksme, pieejami tikai vakcinētajiem?

Šobrīd vakcinētie cilvēki tiek atzīmēti e-veselības attiecīgajā sadaļā, respektīvi, ir elektroniska atzīme par to. Otrkārt, šiem cilvēkiem šobrīd izsniedz papīra apliecinājumu, kā Pfizer gatavoto, un būs arī droši vien Latvijas analogs. Bet tas nerisina jūs uzrunāto problēmu. Lai starptautiski varētu risināt šo vakcinēšanas fakta sertifikācijas procesu, acīmredzot tiks veidots kaut kāds starptautisks risinājums, par kuru šobrīd es nevaru pateikt, tieši kāds tas būs – vai blokčeinā bāzēts, vai kādās citādās metodēs. Bet tāds noteikti būs, un Latvija tajā piedalīsies. Šo funkcionalitāti mēs paredzēsim, cita starpā, kā pieļāvumu, veidojot šo vakcinācijas projekta tehnoloģiju risinājumu. Tas ir jāparedz.

Otrkārt, kas attiecas uz pakalpojumu pieejamību — nu, būsim ļoti, ļoti uzmanīgi ar soļiem, kuri izskatīsies pēc piespiedu metodēm. Šajā fāzē mana prioritāte ir panākt, lai tie Latvijas cilvēki, kas vēlas labprātīgi vakcinēties, var to izdarīt, var pieteikties rindā un ieraudzīt savu cerību materializējamies. Un es esmu pārliecināts, ka tas kalpos par iedrošinājumu Latvijas lielākajai sabiedrības daļai, arī neizlēmušajai un svārstīgajai daļai, kura vēlas šobrīd nogaidīt, un ka Latvijas iedzīvotāju vairākums vakcinēsies. Es no savas puses katrā ziņā izdarīšu visu iespējamo, lai mums nebūtu jānodarbojas ar šādu institucionālu vardarbību un nav jāpiespiež vakcinēties.

Kad plānots vakcinēt izglītības, sociālo un sociālās aprūpes iestāžu darbiniekus?

Šis jautājumus risināts jau iepriekšējās ministres laikā. [Izglītības ministre Ilga] Šuplinskas kundze bija vērsusies jau iepriekš pie Veselības ministrijas, un šobrīd tajā prioritāšu rindojumā par vakcinācijas grupām, ja nemaldos, pedagogi ir iezīmēti starp citām prioritārajām grupām februārī. Tas ir ātrākais laiks, kad Latvija varētu sasniegt pietiekami lielu vakcīnu apjomu, tīri fizisko apjomu, un varētu šīs prioritārās grupas ārpus mediķiem un sociālās aprūpes centru darbiniekiem un iedzīvotājiem sākt vakcinēt. Līdz ar to šo jautājumu mēs risināsim.

Bet vai var atjaunot mācības klātienē, kamēr pedagogi nav vakcinēti?

Es šobrīd nevarēšu komentēt šo jautājumu, paļaušos šajā jautājumā uz speciālistiem.

Komentāri (3)

Finegans 06.02.2021. 20.53

Nav slikti atradumi priekš rutīnas intervijas- “izkonkursējusi”, “līdzestība”. Žetons Ozoliņa kungam!

0
0
Atbildēt

0

lindab456 24.01.2021. 14.40

Dienā S. Kolātes raksts par Pavļutu (Cīņas administrators, 22.01.21.) – izstāstīts viss, bet dažkārt vairāk pasaka nepateiktais. Nav galvenais – personīgā motivācija, kāpēc pieņem izvēli iet iekšā svešā, profesionālā nozares jomā, uzņemas vadīt ministriju, kur pirms brīža bija izvēle par VARAM.
Nevaru nepieminēt, jo tas ir aktuāli un skar daudzu cilvēku veselīu un dzīves kvalitāti – 07.01.2014. MK Noteikumi Nr.16. “Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība”, kas pieņemti laikā, kad D. Pavļuts bija ekonomikas ministrs (25.10.2011. – 22.01.2014.) Dombrovska valdībā, virzīts kā bezpartejiskais no Zatlera Reformu partijas, kurā iestājās 2014. g. janvārī.
Noteikumi Nr. 16. nav vērsti uz veselību, uz iedzīvotāju veselību un dzīves kvalitāti.

0
0
Atbildēt

0

altinyildiz 18.01.2021. 14.14

Bēdīgi slavenā Dombrovska valdības ministra, OIK afērista Pavļuta, lielā pieredze ir ļoti biedējoša. Ja Veselības ministra amatā tiktu ielikta manas mājas sētniece, puskurlā Šuras tante, es justos nesalīdzināmi mazāk apdraudēts.
Ja kādam aizmirsies, tad ekonomikas ministra amatā to mūdzi toreiz iebīdīja Putina kuces, Zatļera, kriminālais pretvalstiskais grupējums, krievu bandītu: Meļņika un Zaharjina, kabatas parķija.

0
-2
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu