Mēs dzīvojam laikā, kad pasaule strauji mainās, pandēmija grauj tūrismu un ietekmē digitālās transformācijas ātrumu. Mēs esam pilnīgi jaunā situācijā, kas prasa, lai politikas veidotāji pārdomātu savu attieksmi pret radošajām nozarēm. Tikai iztēlojieties radošo industriju potenciālu, ja valdība ne vien vārdos, bet arī darbos pasludinātu radošo sektoru par vienu no savām prioritātēm, izveidojot unikālu nodokļu sistēmu, kas atbalstītu un veicinātu radošo uzņēmējdarbību! Jo mūsu reģiona radošie uzņēmumi ir dzimuši, lai darbotos starptautiski.
Atskatoties uz radošo industriju izaugsmi Latvijā pēdējo 10 gadu laikā, noteikti jāizceļ iniciatīva radi!. Tās panākumi nav saistīti ar vienu vai diviem lieliem notikumiem, kurus atcerēties gadiem ilgi. Nozīme ir mazajām, taču svarīgajām saiknēm: katru gadu noteiktā laikā koncentrēties uz radošumu, radošajām nozarēm un kultūras nozīmi. Ir izveidota platforma kā tikšanās vieta, kas ir arī starptautiska un saved kopā dažādus cilvēkus. Jāatzīst, mēs Igaunijā jūs par to apskaužam. Mums ir daudz labu pasākumu, tāpat Radošā Igaunija aktīvi darbojas kopš 2009. gada. Mums ir nacionālā radošo industriju platforma un atsevišķas konferences, bet mums nekad nav bijis šāda radošo industriju festivāla vai regulāras tikšanās vietas, ko cilvēki zina un gaida.
Ja atgriežamies 2000. gadu sākumā, tolaik radošo industriju koncepcija bija ļoti jauna, trūka izpratnes, prasmju un kompetenču. Tikai tagad politikas veidotāji sāk lēnām saprast, kas tas ir. Tolaik bija jūtama neliela pretreakcija, arī no kultūras nozares – vai mēs vēlamies, lai par mūsu nozari runā kā par uzņēmējdarbību?
Latvija bija viena no pirmajām, kas radošās industrijas iekļāva nacionālajā kultūrpolitikā. Atceros, kā es toreiz izteicu komplimentus saviem kolēģiem Latvijā, ka viņi paveikuši to, kas Igaunijā nav izdevies.
Un tad mans latviešu kolēģis teica – mēs esam pasaules čempioni stratēģiju rakstīšanā, bet jautājums ir, kā mēs to varam īstenot. Šajā ziņā Igaunijai klājās labāk: mums pietrūka lielākas nozares stratēģijas, ceļveža vai radi! mēroga iniciatīvas, bet mēs koncentrējāmies uz konkrētiem pasākumiem, inkubatoru ierīkošanu, atbalsta programmām utt.
Pēdējo piecu gadu laikā izpratne par radošajām nozarēm visā pasaulē un it īpaši Eiropā ir jūtami uzlabojusies. Ne tikai tādā nozīmē, ka arī mazi amatnieku klubiņi vēlas, lai viņus uztver kā nopietnus uzņēmumus. Tā ir arī sistēmiska pieeja radošajām nozarēm, piemēram, izpratne par pilsētu un reģionu lomu starptautiski konkurētspējīgu radošu kopienu veidošanā vai pat radošās pilsētas koncepcija – kā mēs varam radošumu integrēt, lai viedā pilsēta nebūtu tikai par tehnoloģijām un lietojumprogrammām, bet arī par radošo talantu, kas ar tām saistīts.
Runājot par Latvijas radošo industriju piedāvājumu, nedomāju, ka tas būtu kaut kas atšķirīgs no tā, ko var piedāvāt Igaunija, Lietuva vai Somija. Mēs esam mazi, bet inovatīvi. Mēs izceļamies ar spēju ātri paveikt lietas. Mēs esam gudri un labi izglītoti. Birokrātijas ir daudz mazāk, nekā valstīs ar desmitiem miljonu iedzīvotāju. Un sava loma, manuprāt, ir arī noslēpumainībai. Mēs neesam pati zināmākā pasaules daļa, tāpēc viss, kas nāk no šī reģiona, joprojām šķiet unikāls. Ja mūsu radošie prāti un uzņēmēji būtu ambiciozāki, mēs varētu sasniegt ārkārtīgi daudz. Proti, mūsu radošie uzņēmumi ir dzimuši, lai būtu globāli. Pasaulē nerunā latviešu vai igauņu valodā, pasaulē runā angliski. Tāpēc mēs īsti nevaram kaut ko ievietot savā tirgū, reģionā, izmēģināt un pēc tam iet tālāk. Mēs uzreiz domājam globāli. Tieši tāpēc no Baltijas reģiona ir nākušas daudzas starptautiski veiksmīgas idejas. Minot kaut vai tikai Igaunijas piemērus – Transferwise, Skype, Pipedrive, Bolt. Mēs nevaram izdzīvot tikai savos tirgos.
Ja iedziļināmies Latvijas radošo industriju ekosistēmas posmos – starta posms jeb ideju fāze, otrais posms jeb paātrinājuma fāze un trešais posms jeb došanās starptautiskajā tirgū, – vai tiešām redzam visu sistēmu kopumā? Pirmais radošo industriju ekosistēmas posms Latvijā ir ļoti veiksmīgs, pateicoties arī radi!, kas savu darbu dara izcili. Arvien vairāk cilvēku tiek iedrošināti, motivēti un iedvesmoti izmēģināt ko jaunu, lai piedāvātu jaunus produktus un pakalpojumus. Bet ne vienam vien var rasties jautājums – kas tad ir nākamais solis, kurš mani atbalstīs un palīdzēs, kas ir mans drošības tīkls? Ja tāda nav, iespējams, mēs radām nepatiesas cerības vai lieki tērējam resursus pirmajā posmā, jo nākamajos soļos nekāds atbalsts neseko un nekas nenotiek. Igaunijā pēdējās krīzes laikā no 2007. līdz 2011. gadam radošo uzņēmumu skaits palielinājās par 44%, kamēr pārējā ekonomikā kopumā uzņēmumu izaugsme bija 17%. Ne tikai tāpēc, ka bija krīze un cilvēkiem vajadzēja meklēt jaunu darbu, bet arī tāpēc, ka apkārt ir šāds drošības tīkls, kas jāveido valdībai.
Savukārt radi! turpmākajos gados ir laiks darīt mazāk, bet mērķtiecīgāk, audzējot ilgtermiņa ietekmi. Tas savukārt nozīmē, ka mums nav nepieciešami pasākumi, mums ir vajadzīgas programmas un sadarbības tīkli, kas turpinātos arī pēc šo programmu noslēguma. Tāpēc lielāka uzmanība jāpievērš konkrētām lietām, īpašām prasmju kopām un instrumentiem, kas palīdz nozarei kļūt konkurētspējīgākai un ātrākai šajā strauji mainīgajā vidē.
Pagaidām nav neviena komentāra