Rakstīt šo 2020. gada noslēguma sleju ir… Nav vienkārši. Iztēlojieties, kā ir klabināt klēpjdatoru, ja tieši brīdī, kad jāsāk rakstīt šīs rindas, blakus ielavās milzīgs pūkainis un murrā tik mīļi, ka roka neceļas dzīt prom. Taču šis ir patīkams traucēklis, citi diemžēl ir daudz skarbāki.
Ļoti skumji apzināties, ka vīrusa pandēmija, kas pavasarī lika pasaulei apstāties, joprojām turpina savu nāvējošo gaitu. Kā šonedēļ atzina premjers Kariņš, esam Latvijā sasnieguši kara medicīnas situāciju — slimnīcas strauji piepildās, mediķi uz izsīkuma robežas cīnās par simtiem pacientu dzīvību. Jau janvārī ar lielām cerībām gaidām pirmās vakcīnas, bet diemžēl ir skaidrs, ka šos Ziemassvētkus aptumšos daudzas sēru vēstis no Covid-19 frontes.
No sirds jūtu līdzi katram zaudējumam, jo diemžēl man nav jāiztēlojas šis bezspēcības un sāpju smagums — esmu to pieredzējusi, aizvadītais gads bijis vismelnākais manā dzīvē. Kā daudzi, es gribētu šo gadu izsvītrot no pasaules vēstures kalendāra, bet diemžēl varu to izdarīt tikai uz žurnāla vāka, skaidri saprotot, ka tā atstātās brūces paliek. Tās visas būs jādziedē. Ar rūpēm, labestību, mīlestību. Ar pateicību par to, kas mums tomēr ir dots.
Dārgo lasītāj, priekšā ir drēgna Latvijas ziema, kurā būs vēl jāiztur ierobežojumi vīrusa apslāpēšanai un ļoti trūks gaismas. Tā mums ir jāmeklē pašiem sevī un jādalās ar to. Jākrāj kaut no vissīkākajiem stariņiem — saulaina rīta, laba vārda, smaida. Varbūt arī murrājoša pūkaiņa, kas uzveļas uz tastatūras. Dienu pa dienai jātiek cauri šai tumsai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.