Dzīve nav tikai divdabja teiciens • IR.lv

Dzīve nav tikai divdabja teiciens

Zanda Krūmiņa. Foto — Annija Gūtmane
Marija Leskavniece

Skolēni, kuri domā, nebaidās jautāt un arī iebilst — tas profesijā iepriecina visvairāk, saka Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Zanda Krūmiņa

Pirms darba ar vidusskolas klasēm vienā no lielākajām Latvijas skolām Zanda četrus gadus mācīja latviešu valodu un literatūru Rucavas pamatskolā pašā Lietuvas pierobežā. «Divas dažādas pasaules,» salīdzinot šīs pieredzes, saka skolotāja. «Nezinu, vai būtu palikusi strādāt, ja būtu uzreiz jāsāk mācīt tik lielā skolā. Šaubos, vai manas ilūzijas nebūtu pārāk ātri salūzušas.» Sākot darbu, viņai šķita, ka grāmatas un literatūra bērnus interesēs tikpat ļoti kā viņu, varēs stundām runāt par grāmatām un, iespējams, pat izveidot lasītāju klubiņu. «Protams, viņi nelasīja to visu, ko biju iedomājusies,» tagad smejas skolotāja.

Tomēr, ja vien bērni ir ieinteresēti, mazā lauku skolā viņi var saņemt daudz vairāk pedagoga uzmanības. «Izglītības kvalitātes ziņā lauku bērni citreiz iegūst pat vairāk, jo, ja klasē ir deviņi bērni, 40 minūšu stundā es varu pieiet pie katra. Bet 30 bērnu klasē reizēm pat neredzu, vai kāds pēdējā rindā vispār ir pieslēdzies manai latviešu valodai.» Protams, ir arī mīnusi, visticamāk, labākie pedagogi nebrauks uz attālām lauku skoliņām. Pietrūkst arī ārpusklases pasākumu un interešu izglītības iespēju.

Lielākā skolā un pilsētā tādā ziņā strādāt ir vieglāk. Klases ir labi aprīkotas, arī atalgojums ir ievērojami labāks. Lai gan joprojām ne pārāk konkurētspējīgs, salīdzinot ar citām profesijām. «Pilsēta tomēr piedāvā vairāk iespēju.» Zandai kā skolotājai šķiet būtiski saviem audzēkņiem parādīt arī dzīvi ārpus skolas, doties dažādos izbraucienos, apmeklēt teātri. Mācību projektā viņa ar skolēnu grupu devusies pat uz Grenlandi. «Protams, ir svarīgi bērniem izstāstīt, kāpēc divdabja teicieni un savrupinājumi ir jāliek komatos. Bet gribas jau viņiem arī tādas dzīves lietas iemācīt.» 

Labdien, skolotāj!

Sākot strādāt, grūtākais jaunajai skolotājai bija apziņa, ka katram bērnam nevari palīdzēt tā, kā to var tikai vecāki. Tik mazā klasē uzskatāmi var redzēt sociālo nevienlīdzību. Pamanīt, ka dažiem bērniem trūkst elementāras aprūpes un skola ir vienīgā vieta, kur viņi var kaut vai paēst siltas pusdienas. «Ja viņus apsmej par neizmazgātām drēbēm, es nevaru katram tās bikses izmazgāt un zābakus notīrīt, varu tikai runāt ar pārējiem bērniem un stāstīt, ka ne jau bērns ir vainīgs, ka viņam netīras drēbes.» 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu