Ārzemēs dzimušie varētu kļūt par Latvijas patriotiem 6

Izgaismotais Brīvības piemineklis Lāčplēša dienā. Foto: Ieva Leiniša, LETA
Klaudio Rivera, Rīgas Biznesa skolas direktora vietnieks
Print Friendly, PDF & Email

Vai mēs varētu aizsargāt Latvijas nacionālo identitāti, atverot valsti pasaulei? Es uzskatu – jā, un latviešu valodas aizsardzība ir nepieciešama, lai gan tam nav pietiekamu nosacījumu.

Novembra mēnesis līdz ar tradicionālajiem valsts svētkiem piedāvā lielisku iespēju apdomāt Latvijas nozīmi mums visiem, kas šeit dzīvojam un strādājam plecu pie pleca kopīgiem mērķiem. Latvija ir valsts ar bagātu kultūras tradīciju un ir piedzīvojusi episku vēsturi, kas vienlaikus ir sāpīga un aizraujoša.

Šodien mēs redzam plaukstošu valsti, neskatoties uz neskaitāmajām reformām, kas joprojām tiek īstenotas un rezultātā palielinās Latvijas iespējas kļūt par vadošo valsti daudzās jomās. Pašā šo panākumu centrā, mēs redzam augošu kosmopolītisku sabiedrību, kurā cilvēki no dažādām nācijām (arī es), starptautiskiem uzņēmumiem un organizācijām sāk atstāt savu “mantojumu”. Pārdomāta imigrācija un “atbilstošu” starptautisko investīciju piesaiste, vienmēr ir uzskatīti par diviem pīlāriem jebkuras jaunās ekonomikas izaugsmei.

Latvija nav izņēmums, un nākamo desmitgadu panākumi lielā mērā būs atkarīgi no Latvijas spējas piesaistīt un saglabāt talantīgus cilvēkus un ienest mums nepieciešamās privātās investīcijas. Protams, progresīva politika abos jautājumos vienmēr radīs nopietnas problēmas. Viens no tiem ir nacionālās identitātes un gadsimtiem seno tradīciju “aizsardzība”.

Es jūtu līdzi tiem, kuri baidās no riska, ko rada atvērta sabiedrība globalizētā pasaulē. Tas ir saprotams, īpaši tādā valstī kā Latvija, kur minoritāšu integrācija ne vienmēr ir bijusi veiksmīga.

Mierīgas un dziļas publiskas debates par šo jautājumu varētu palīdzēt, ideoloģizētas debates var tikai kaitēt. Pēdējie 30 gadi noteikti ir pierādījuši, ka daudzi “ārzemēs dzimušie” ir gatavi kalpot Latvijai arī ārpus savām individuālajām vai korporatīvajām interesēm. Cilvēki spētu pieņemt un mīlēt nacionālās vērtības, mērķus un tradīcijas arī tad, ja viņi nav dzimuši noteiktā teritorijā vai viņiem nav tūlītējas etniskas saites.

Viens no maniem iemīļotākajiem filozofiem Akvīnas Toms teica, ka godbijība, ko esam parādā mūsu patria (tēvzemei), ietver “cieņu pret visiem mūsu līdzpilsoņiem un visiem mūsu valsts draugiem”. Mūsu valsts ir mīlestības objekts, kas atrodas lietu vidū, lieliska vērtība, kas nes mums labumu, un kas mums ir kopīga ar citiem cilvēkiem.

Ideja par tēvzemi (patria) ir plašāka par etniskajām un teritoriālajām saitēm: tā ietver emocionālos, kultūras un garīgos aspektus, kurus varētu ieaudzināt un stimulēt.

Cilvēces vēsture, arī Latvijas vēsture, ir pilna ar stāstiem par imigrantiem, kuri iemīlējušies savās “adoptējošajās tēvzemēs” un aizstāvējuši tās kā savējās. Iemesls ir ārpus etniskās piederības. Tas pats notiek, kad atstājam vecāku mājas, lai izveidotu jaunu ģimeni. Jaunās saistības neaizstās iepriekšējās, bet var kļūt ļoti spēcīgas.

Man nav nodoma piedāvāt ļoti konkrētus ieteikumus par to, ko darīt attiecībā uz nelatviešu integrāciju mūsu valstī. Tomēr es rosinātu izkopt dziļu patriotisma nozīmi, kas atvieglotu vietējo sakņu nostiprināšanos un globālo apvāršņu atklāšanu. Šis autentiskais patriotisms noteikti ietver latviešu valodas apguvi un kultivēšanu.

Pirmie rezultāti būs aktīvāka pieeja integrācijas pasākumiem. Latvijā jau ilgāku laiku dzīvi sāk daudz cilvēku, īpaši starptautiskie studenti. Viņu klātbūtne mūsu zemē var atstāt vairāk nekā īstermiņa ekonomisku labumu, viņi var ienest dažādību, kas vienmēr ir noderīga vietējās kultūras bagātināšanai un valsts spēju inovācijai.

Komentāri (6)

Jānis Lakijs 24.11.2020. 08.04

Dažas pērles:
• “…latviešu valodas aizsardzība ir nepieciešama, lai gan tam nav pietiekamu nosacījumu”
• “…progresīva politika abos jautājumos vienmēr radīs nopietnas problēmas. Viens no tiem ir nacionālās identitātes un gadsimtiem seno tradīciju “aizsardzība””
• “…tādā valstī kā Latvija, kur minoritāšu integrācija ne vienmēr ir bijusi veiksmīga”
Pēdējais citāts ir īpaši izteiksmīgs.
Ieradās vācieši bruņās, bet latviešiem neizdevās viņus integrēt.
Ieradās krievi ar tankiem, bet latviešiem neizdevās viņus integrēt.
Kas vainīgs? Protams, ka latvieši.

+3
0
Atbildēt

2

    Kristīne Bēra-Gurtiņa > Jānis Lakijs 24.11.2020. 10.01

    Manuprāt, pamatīgi esiet pārpratis izteikto viedokli rakstā.

    0
    -2
    Atbildēt

    0

    vitalisvita > Jānis Lakijs 25.11.2020. 17.13

    Priecājos, ka mums ir tādi tautieši kā Jānis Lakijs, kurus, tēlaini izsakoties, globalizācijas propaganda nav politiskajā grāvī vēl ievedusi.

    Ieradās vācieši bruņās, bet latviešiem neizdevās viņus integrēt.
    Ieradās krievi ar tankiem, bet latviešiem neizdevās viņus integrēt.
    Kas vainīgs? Protams, ka latvieši.”

    Un vai gan grūti no tā izdarīt secinājumu, ka okupācijas sekas nav integrējamas, bet gan (tikai un vienīgi!) _ starptautiski leģitīmi likvidējamas!
    Varu vēl piebilst, ka okupācijas seku likvidācijai noilguma nav un ka tā, kā starptautiskās likumības atjaunošana, ir paveicama arī laicīgās, plaši daudzinātās “atvērto durvju politikas” apstākļos.
    Protams _ ja vien kāds mūsu politiskais mazohists par “atvērto durvju politiku” neuzskata vardarbīgas ekspansijas leģitimāciju.

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

lindab456 26.11.2020. 09.23

Kā rāda šis raksts – ar visu cieņu un pietāti, kas ir acīmredzama autora publikācijās u.c. aktivitātēs, ienācējam no citas kultūrvides nav vienkārši saprast un pieņemt, ka “sāpīgā vēsture” nav tikai vēsture, pagātnes fakts, – tā turpina veidot šodienu un gulstas kā drauds pār nelielās divmiljonu nācijas nākotni.
Ar patiesu interesi lasu autora pulikācijas un saskatu, ka tieši no starpkulturālās saskarsmes viedokļa tas ir ieguvums. Tomē, lai saprastu līdz galam mītnes zemes vēsturi, ar cieņu nepietiek, tā ir arī jāiemīl ar Tēvu zemes mīlestību. Tas ir individuāls, ne politisko lēmumu ceļš.

+2
0
Atbildēt

0

Sskaisle 25.11.2020. 11.50

tāds virspusējs, grūti saprotams spriedelējums
Sāksim ar to, ka mīlēt un cienīt var tikai to, ko pazīst. Cik šie kosmpolīti, kuri šodien sludina Rīgā, rīt Rio un aizparīt Pekinā var pateikt par zemi un tautu, kurā dzīvo?

Vēl – SIF šogad valsts iedeva miljonus – nu saprotu, ka ir atsķirība 3 vai 30 milj , neatceros, cik bija , bet ne jau tas šeit no svara, bet gan tas, ka šī nauda vārda tiešā nozīmē tika izerēta sabiedrības debilizēšanai nevis integrēšanai.

Es piemēram, neko nezinu par Klaudio Rivera. Labprāt uzzinātu , no kurienes viņš ir, ko šeit dara, kā jūtas, kas aptīk, kas nepatīk, kāpēc utt. utjprj. Nu labi, bet – Latvijā dzivo igauņi – cik es zinu par Latvijas igauņiem? Neko. Pilnīgi neko. Vai , peimēram, rāda indiešus – viņi taču ir tik dažādi .

Sabiedriskie mediji – ko no tiem uzzin ārzmenieki par Latviju. Bija raidījums TE – par Brīvības pieminekli – visa runa, kas piemineklim vēderā un galvā. Gluži kā grāmatā par Aspaziju – ka tā ir dzejniece, kas apsaldējusi olnīcas , nevis ,kas ir viņas dzejas vērtība. Noskatieties to raidījumu – viens pļāpā, otrs pļāpā – jā , varbūt, iespējams, gan jau, ka . Nav neviena normāla stāsta par Brīvības pieminekli, par iedju, ko pauž šis piemineklis. Ko tāds ārzemnieks lai uzzin, lai saprot?

Vai kultūrdeva – ko par kultūru var uzzināt cittautieši skatoties šos raidījumus . Piemēram, teātris Valmierā – ai laba izrāde, ai laba scenogrāfija , ai labi – var te pavadīt laiku – un?! Tas ir viss, ko sabiedriskais tv par teātra izrādi pateikt? Kaut kāds murgs

Nu ja ideja ir braukt pa virsu – muldēt tukšgaitā vieniem un otriem – ir ok – Latvija tam ir tik nenormāli izdevīga vieta

+1
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu