Izstāde Madernieka stils ir krāšņs veltījums daudzpusīgai, radošai personībai, vienam no pirmajiem profesionālajiem latviešu dizaineriem Jūlijam Maderniekam 150. jubilejā
Izstāde, kas būtu jāredz katram latvietim, — tā Jūlija Madernieka (1870—1955) vērienīgo retrospekciju Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) raksturo tā vadītāja Inese Baranovska. Šim apgalvojumam ir zināms pamatojums — Madernieks daudzpusīgi īstenojis savas idejas, piešķirot laikmetīgu un individuālu raksturu latviešu etnogrāfiskajam mantojumam un vietējās dabas motīviem.
Lai gan līdzīgus nopelnus var piedēvēt arī citiem viņa laikabiedriem — Rihardam Zariņam, Ansim Cīrulim vai Jūlijam Straumem, kurus, cita starpā, vieno studijas tolaik populārajā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā —, Madernieks ne tikai bija pirmais, kurš pievērsās grafikas dizainam, īpaši jaunu burtveidolu radīšanai, bet ar laiku patiešām izveidoja savu, unikālu radošo rokrakstu jeb stilu. «Viegli izrunāt vārdu «stils», bet viņu radīt — mūža darbs,» izstādi pavadošajos materiālos citēts pats meistars, un šis moto atklājas gan tās saturā, gan iekārtojumā.
Ar vieglu smaidu un lepnumu sejā, tiešu, aizrautīgu skatienu Madernieks no lielformāta fotogrāfijas sveicina apmeklētāju, pirms nonākšanas kaleidoskopiskā krāsu un rakstu virpulī. Ekspozīcija, kurā DMDM krājuma darbus papildina deponējumi no virknes citu muzeju, iestāžu un privātpersonu kolekcijām, izceļ Madernieka radītā ornamenta spēku. Tam raksturīgas ģeometriskas formas, stilizēti tautiski un dabas elementi un noteikts ritms. 20. gadsimta 20.—30. gados viņš lielāko to daļu zīmējis uz rūtiņu papīra, rezultātam atgādinot pikseļus datora ekrānā.
Lai arī simetriskas un repetitīvas, Madernieka ornamentu kompozīcijas, ko izstādē var novērtēt gan skiču un metu veidā, gan jau pabeigtos objektos, nav garlaicīgas. Latvijas dabas, augu un dzīvnieku iedvesmots, mākslinieks dekoratīvā segā atainojis jancīgu vardes un pūces sastapšanos, vēl citos metos atainotas pikseļainas vāveres ar kokainām kājām vai eleganti, grafiski dūju tēli. Līdzīgi kā mūzikā, viņa darbos ievērots noteikts ritms, ko vietumis pārtrauc negaidīti lauzieni, asi pagriezieni un ekspresija. Atsauce uz šo mākslas veidu ir apzināta, jo Madernieks ne tikai uzaudzis muzikālā ģimenē, bet arī pats pašmācības ceļā apguvis vairāku instrumentu spēli. Šo kaislību ņēmuši vērā izstādes veidotāji, papildinot apmeklētāja pieredzi ar skanīgu fonu — Alfrēda Kalniņa Maderniekam veltīto skaņdarbu interpretācijām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.