16 gadi ar aktieri • IR.lv

16 gadi ar aktieri

Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Līvijas Dūmiņas neparastais darbs Artūra Skrastiņa Spogulija būtu jāizlasa ikvienam, kas interesējas par teātri

Grāmatas par aktieriem Latvijā nav retums, lai gan tiesa — šobrīd ierastāki ir darbi, ko rada žurnālisti un kuros (gaumīgāk vai mazāk gaumīgi) uzsvars likts uz aizkulišu un privātās dzīves iztirzājumiem, ne kritiķu pētījumiem par mākslinieka izcilību. Tāpēc Līvijas Dūmiņas Artūra Skrastiņa Spogulija, ko izdevis apgāds Zvaigzne ABC, latviešu teātra literatūras klāstā izceļas uzreiz. Šis ir darbs lasītājiem, kas aktieri vispirms uzskata par mākslinieku, nevis slavenību. Tomēr iemesls, kāpēc es domāju, ka šī grāmata būtu jāizlasa ikvienam, kas Latvijā interesējas par teātri, ir cits — Artūra Skrastiņa Spogulija ir neparasts darbs.

Nosaukums, protams, ir saistīts ar Viljama Šekspīra citātu, ka visa pasaule ir teātris, bet ļaudis tajā — aktieri. Arī Dūmiņa mazliet skar šo tēmu, sociālās lomas, kuras katrs cilvēks, protams, spēlē: Artūrs Skrastiņš ģimenē (dēls, vīrs, tēvs), Artūrs Skrastiņš kolektīvā (līderis, zvaigzne)… Bet daudz svarīgāka grāmatā liekas nevis spoguļa, bet spoguļošanās tēma. Teātris kā spogulis sabiedrībai, aktieri, kas kļūst par režisora atspulgiem, arī — greizie spoguļi. «Es esmu tas, ko redzu spogulī, un arī tas, kas atspoguļojas citos,» par savu darbu ievadā raksta Dūmiņa.

Augsta godīguma pakāpe

Spogulijai būtībā ir trīs tēmas — bērnība, aktiera darbs un Dailes teātris. Tās apvieno augsta godīguma pakāpe, turklāt gan no Skrastiņa, gan no neskaitāmo intervēto puses. Dūmiņa ir izvēlējusies neierastu autora pozīciju — viņa pakāpusies malā un ļāvusi stāstīt grāmatas varoņiem pašiem: ģimenes locekļiem, kolēģiem, režisoriem teātrī un kino, dažādiem citiem teātra profesiju pārstāvjiem, kuru darbs ir ritējis Skrastiņam līdzās. Skaidrs, ka aina veidojas subjektīva, un nenoliegšu — tam ir viens trūkums. Tie lasītāji, kuri zina, ka Skrastiņš ir zvaigzne, bet nezina, kāpēc, pēc grāmatas izlasīšanas to diez vai sapratīs. Bet diez vai šādi cilvēki grāmatu lasītu, bet visiem pārējiem Spogulija ļauj ieskatīties ekskluzīvā telpā — izcila aktiera domāšanas procesā.

Grāmata sākas ar personisko — Skrastiņa bērnību, tās traumām, ilūzijām. Tas ir skaudrs, ļoti atklāts, bet vienlaikus — tas uzrunā visvairāk — arī smalkjūtīgi veidots atmiņu teksts, kas šķiet nevis apmierinām publikas ziņkāri par privāto, bet drīzāk skaidro, kā un kāpēc Skrastiņš pats sevi tādu redz. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu