Baltijas somu un baltu valodu sakari ietiecas 3000 gadu senā pagātnē • IR.lv

Baltijas somu un baltu valodu sakari ietiecas 3000 gadu senā pagātnē

1
Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Santeri Juntila, PhD, Greifsvaldes un Helsinku Universitātes pētnieks

Mūsdienās visi lībieši runā latviski, bet latviešu valoda daudz ir aizguvusi no lībiešu valodas. Savukārt Baltijas (jūras) somu valodās jeb finnu valodās ir divi vai trīs simti aizguvumu no baltu valodas, kuras runātāji savu valodu nomainīja uz finnu pirmvalodu jau pirms pāris tūkstošiem gadu.

Latvietis, kas apgūst somu valodu, drīz sastop vārdus, kas izklausās pazīstami, lai gan urāliešu valodām piederīgā somu valoda un indoeiropiešu valodām piederīgā latviešu valoda nebūt nav radniecīgas. Daudzi vārdi ir kopīgi aizguvumi no kādām kaimiņu valodām, tādi kā nauda un nauta ’liellops’ no senskandināvu valodas, grāmata un Raamattu ’Bībele’ no senslāvu valodas, burkāns un porkkana no lejasvācu vai krievu valodas. Pāris simti latviešu valodas vārdu tomēr ir mantoti tieši no kādas Baltijas somu valodas, proti, senlībiešu valodas, kurā līdz krusta kariem runāja visā Rīgas jūras līča piekrastē. Lielu daļu šo vārdu pazīst tikai atsevišķos dialektos, bet to pētnieks Valdis Zeps raksta, ka aptuveni astoņdesmit no šiem vārdiem ir iekļuvuši arī literārajā latviešu valodā.

Daudziem no lībiešu valodas nākušiem vārdiem ir somu valodā atbilsme (ekvivalents), kuru latvietis var saprast, jau pirmo reizi dzirdot vai redzot.

Tādi ir, piemēram, keksi ’ķeksis’, kirstu ’šķirsts’, lounas ’launags; dienvidrietumi’, maksu ’maksa’, nuija ’nūja’, paijata ’paijāt’, poika ’puika, dēls’, purje ’buŗa’, selkä ’mugurs; selga’, sieni ’sēne’, soimata ’zaimot’ un teräs ’tērauds’, kā arī zivju nosaukumi kiiski ’ķīsis’, salakka ’salaka’, siika ’sīga’ un taimen ’taimiņš’. Citu nozīme ir mainījusies vai nu somu vai latviešu valodā: laiva ir ’kuģis’, maja ’būda’ un (veden) paisumus ’ūdensplūdi’. Pohja ’apakša, dibens, pamats’ ir pamatā izteicienam iet bojā un vajaa ’nepilns’ verbam vajadzēt. Bez valodas vēstures pētījumiem mums droši vien neienāktu prātāt, ka kāzas atbilst somu valodas vārdam kansa ’tauta’ un puķe – vārdam putki ’caurule, stobrs’. Proti, kansa agrāk ir apzīmējis arī biedru, savukārt putki sākotnēji apzīmējis tikai ’augu ar dobu stumbru’. Visbiežāk lietotais lībiešu valodas aizguvums latviešu valodā tomēr ir vai, lai gan somu vārdu vai lieto tikai jautājumos ar izvēlēm: Haluatko teetä vai kahvia? ’Vai tu gribi tēju vai kafiju’.

Lībiešu valoda ir vistālāk uz dienvidiem lietotā Baltijas somu valoda. Lībiešu krastā Kurzemes pašos ziemeļos pēdējie tās runātāji saglabājās līdz pat tūkstošgades mijai.

Līdz 19.gs. lībiešu valodā runāja arī Vidzemē, Salacas upes krastos. Dzelzs laikmeta beigās lībieši vēl bija liela un spēcīga cilts, līdz 13. gs. gan krusta kari, gan bada gadi veica savus posta darbus teju visā tagadējās Latvijas teritorijā. Tikai austrumos spēcīga saglabājās latgaļu cilts, kas pēcāk apdzīvoja lielāko Latvijas daļu. Senlatgaļu valoda ir tagadējās latviešu valodas pamatā, bet uz vārdu krājumu un gramatiku savu ietekmi ir atstājušas gan teritorijā agrāk dzīvojušās baltu ciltis, kā kurši, sēļi un zemgaļi, gan arī Baltijas somu valodām piederošā lībiešu valoda. Apgabalā, ko senāk apdzīvoja lībieši, ir radies latviešu valodas dialekts, ko dēvē par lībiešu vai tāmnieku dialektu.

Uz senlatgaļu valodas bāzes ir radusies arī mūsdienās Latvijas austrumu daļā runātā latgaliešu valoda, ko savukārt ir ietekmējušas slāvu valodas: poļu, baltkrievu un krievu. Daudziem aizguvumiem no lībiešu valodas nav atbilsmes latgaliešu valodā, jo tie ir radušies jauno apmetņu laikā, kas sekoja krusta karu katastrofai, vai pat vēl vēlāk. Tie daži vārdi, kas ir sasnieguši latgaliešu valodu, iespējams, ir aizgūti no lībiešu valodas jau agrāk. Iedalīšanu apgrūtina tas, ka daudzi no lībiešu valodas cēlušies vārdi, šķiet, ir nokļuvuši latgaliešu valodā vēlāk, kā aizguvumi no latviešu valodas dialektiem vai literārās valodas.

Tāds pats dalījums attiecas uz tām latviešu valodas fonētikas un gramatikas iezīmēm, par kurām uzskata, ka tās radušās Baltijas somu valodu ietekmē. Vecs fenomens ir vārdu pirmās zilbes uzsvēršana: tas latviešu un latgaliešu valodas skaidri atšķir no lietuviešu valodas, kurā ir saglabājies oriģinālāks, staigājošs vārda uzsvars. Jaunāka iezīme, kas aizgūta no Baltijas somu valodām, ir, piemēram, piederības izteikšanas struktūra man ir, kam atbilst indoeiropiešu valodās ierastāks piederību izsakošs darbības vārds latgaliešu (as tuŗu) un lietuviešu valodās (aš turiu).

Vairāki vārdi ir izplatījušies arī otrā virzienā – no baltu valodām Baltijas somu valodās, bet to vēsture ir citāda. Visvairāk baltu izcelsmes vārdu un gramatikas iezīmju ir lībiešu valodā astoņsimt gadu ilgās, spēcīgās latviešu ietekmes dēļ. Igauņu un ugaļu jeb dienvidigauņu valodās savukārt ir vien saujiņa aizguvumu no latviešu valodas, bet gan igauņu, gan lībiešu valodās ir arī daži aizguvumi no vēlā dzelzs laikmeta senkuršu valodas, un dienvidigauņu valodā savukārt – no senlatgaļu valodas. Tiem papildus Baltijas somu valodās tomēr ir vēl 200–300 ļoti senu vārdu, kas no baltu valodu saimes ir aizgūti jau finnu pirmvalodā jeb Baltijas somu valodām kopīgajā pirmvalodā.

Valoda, no kuras baltu vārdi ieceļojuši finnu pirmvalodā, nav mūsdienu baltu valodu – latviešu, latgaliešu un lietuviešu valodu – tieša priekštece, un zināmajās baltu valodās nav īsti redzama finnu pirmvalodas ietekme.

Tikai viens baltu vārds, lietuviešu šeškas, latviski sesks, varētu būt tikpat vecs aizguvums no finnu pirmvalodas, no kuras tas ir mantots, piemēram, karēļu valodas formā heähkä.

Kultūrvēsturiski kažokzvēra nosaukums atbilstu kā aizguvums no ziemeļu kaimiņiem. Aizguvumam ir jābūt senam, jo lietuviešu valodas š un latviešu valodas s atbilst Baltijas jūras somu valodas h. Tās pašas skaņu attiecības novērojamas arī finnu pirmvalodas baltu aizguvumos, kā heinä un herne, kuru sākotnējām formām atbilst lietuviešu šienas un žirnis, latviešu siens un zirnis.

Finnu pirmvalodā mūsu ēras sākumā vēl bija no urāliešu pirmvalodas mantota š skaņa, kas kļuva par h drīz pēc tam, kad izbeidzās kontakti ar baltiem. Šī pasaules valodās parastā skaņas attīstība tagad notiek, piemēram, zviedru valodā, kur sköta tiek gandrīz jau izrunāts kā [hö:ta], lai gan Somijas zviedri to joprojām izrunā kā [šö:tta]. Baltu š un ž tātad iekļuva aizguvumos kā š (balsīgā ž) finnu pirmvalodā nebija, bet pēc tam visi finnu pirmvalodas š kļuva par h. Latviešu valodā baltu š un ž savukārt vēlāk kļuva par s un z (tāpat kā palatalizētie ś un ź kļuva par jauniem š un ž), bet arhaiskajā lietuviešu valodā arī tie ir saglabājušies.

Dažādas skaņu izmaiņas ir novedušas pie tā, ka vairākus senus baltu aizguvumus vairs nav viegli piesaistīt baltu valodas vārdiem, nezinot skaņu attīstības vēsturi. Piemēram, hammas un latviešu valodas zobs neizklausās diez ko līdzīgi, bet abi ir cēlušies no sākotnējās baltu formas *žambas, kas finnu pirmvalodā tika aizgūts formā *šampas. Tādā pašā veidā baltu pirmvalodas am vai an pārstāv latviešu valodas o (ko izrunā kā [ua]) vārdos zoss un kokle, no kuru finnu pirmvalodā ir aizgūti hanhi un kannel. Regulāras skaņu izmaiņas vienu un to pašu skaņu maina vienādi visā valodas vārdu krājumā, un uz tā balstās apgalvojums, ka aizvēsturiskas vārdu aizgūšanas attiecības ir iespējams rekonstruēt; lai gan zobs nevarētu būt lībiešu aizguvums no vārda, kas atbilst somu hammas, jo senlībiešu vārda sākumā nebija z līdzīgas skaņas.

Vārdus, kuros valodas vēsturei zināmajā laikmetā nav notikušas skaņu izmaiņas, tomēr ir grūti pieskaitīt vienam vai otram periodam. Šādos gadījumos etimologi parasti drošības pēc apskata vārda izplatību jeb atbilsmes radniecīgās valodās. Latviešu valodas aizguvumiem no lībiešu valodas parasti ir atbilsmes urāliešu valodās, bet, protams, ne indoeiropiešu valodās, un savukārt finnu pirmvalodas aizguvumiem no baltu valodas, saprotams, viss ir pretēji. Indoeiropiešu valodu atbilsmju dēļ mēs zinām, ka, piemēram, napa un vako ir aizguvumi no baltu valodas, nevis latviešu valodas naba un vaga – aizguvumi no lībiešu valodas. Bieži aizguvumi ir aizgūti arī sākotnējā valodā: piemēram, somu valodas vārds laiva ir aizgūts finnu pirmvalodā no senģermāņu valodas, un vēlāk, senlībiešu laikā, tas ir aizgūts tālāk latviešu valodā. Ja vārdam, kas izklausās līdzīgs, nav drošu atbilsmju radniecīgās valodās vai nav skaidri zināma aizgūšanas etimoloģija, virzienu, kurā tas aizgūts, ir grūti noteikt. Šādi vārdi ir, piemēram, joutaa un latviešu jauda, kā arī somu laiska un latviešu laisks.

Pārsteidzoši daudziem no vecajiem somu valodas baltu aizguvumiem, neskatoties uz vairāk nekā divu gadu tūkstošu vecumu, ir atbilsme latviešu valodā, kas apzīmē gluži to pašu: āboliņš ~ apila, auns ~ oinas, cimds ~ kinnas, cirvis ~ kirves, dadzis ~ takiainen, dārzs ~ tarha, dzeltens ~ keltainen, gabals ~ kappale, kakls ~ kaula, kāpt ~ kavuta, kauss ~ kauha, kokle ~ kannel, lāpsta ~ lapio, lasis ~ lohi, lieks ~ liika, liess ~ laiha, mežs ~ metsä, naba ~ napa, putra ~ puuro, rats ~ ratas, salna ~ halla, sāls ~ suola, sarma ~ härmä, siena ~ seinä, siens ~ heinä, siksna ~ hihna, slota ~ luuta, strazds ~ rastas, tāss ~ tuohi, taure ~ torvi, tilts ~ silta, tūkstotis ~ tuhat, tukšs ~ tyhjä, vaga ~ vako, vasks ~ vaha, vēl ~ vielä, vilna ~ villa, zirnis ~ herne, zobs ~ hammas un zoss ~ hanhi. Daži aizgūšanas izskaidrojumi, neraugoties uz to, ka vārdi apzīmē vienu un to pašu, ir neskaidri: piemēram, putnu vārdi cīrulis ~ kiuru un dzeguze ~ käki abās valodās varētu būt arī onomatopoētiski. Vārdiem hautoa ’sautēt’, parta bārda’, talkoottalka’ un terva ’darva’ ir arī iespējamas nebaltiskas etimoloģijas.

Vārdu nozīmju izmaiņas nav regulāras tādā pašā veidā kā skaņu izmaiņas, bet arī tās notiek, sekojot noteiktiem likumiem: piemēram, konkrētas nozīmes bieži kļūst par abstraktām, bet abstraktas – reti kad par konkrētām. Vārda nozīmes attīstību etimologi parasti pierāda ar paralēliem jeb blakus gadījumiem citās valodās. Pierādījumi nav nepieciešami nelielām vārda nozīmes izmaiņām, kā vārdos āda ~ vuota ’dīrāta āda’, bārt ~ parjata ’nomelnot’, ceļš ~ keli ’ceļu stāvoklis’, irt ~ irrota ’atdalīties’, lauzt ~ louhia ’izraut’, lāva ~ lava ’lecekts; estrāde’, mērkt ~ märkä ’slapjš’, post ~ puhdas ’tīrs’, silts ~ helle ’svelme’, stūris ~ syrjä ’mala’ un vadzis ~ vaaja ’ķīlis’. Diezgan saprotami droši vien ir arī ar paralēlām nozīmēm pierādāmie baltu aizguvumu skaidrojumi vārdiem āzis ~ vuohi ’kaza’, cepure ~ kypärä ’bruņucepure, ķivere’, cērme ~ käärme ’čūska’, cik ~ kaikki ’viss’, kaimiņš ~ kaima ’vārdabrālis, -māsa’, klēpis ~ lieve ’(apģērba) apakšmala’, plaukts ~ lauta ’dēlis’, saime ~ heimo ’cilts’ šķērs ~ karsas ’šķībs, slīps’, vāks ~ vakka ’ciba; pūrs’ un vaļa ~ väljä ’ērts, brīvs’, bet vairāki zinātnieki tic arī apšaubāmākas nozīmes sakarībām vārdos balva ~ palvoa ’dievināt, cienīt’, biedrs ~ peura ’briedis’, kakts ~ kohta ’vieta’,  osa ~ ansa ’lamatas, slazds’, sāns ~ huone ’istaba’ un zirgs ~ härkä ’vērsis’. Vārdi daba ~ tapa ’paradums; veids’ pērkons ~ perkele ’velns’ un plats ~ lattea ’plakans’ ir apstrīdami kā aizguvumi no baltu valodām citu iemeslu dēļ.

Iepriekš uzskaitīju aizguvumus no baltu valodām, kuriem ir parasta atbilsme gan somu, gan latviešu literārajās valodās. Daudzi seni vārdi tomēr ir saglabājušies tikai dialektos un nekad nav iekļuvuši literārās valodas vārdu krājumā. Turklāt tāpat kā latviešu valodā ir aizguvumi no lībieši valodas bez atbilsmes somu valodā, tā arī Baltijas jūras somu valodās ir aizguvumi no baltu valodām, kuru atbilsme latviešu valodā ir izzudis. To īstenībā ir diezgan daudz.

Daudzi seni vārdi, kas mantoti no baltu valodas, latviešu valodas vēstures gaitā ir tikuši aizstāti ar aizguvumiem no vācu, lejasvācu, krievu, lībiešu vai kādas citas valodas.

Vairāki veci vārdi ir saglabājušies arhaiskajā lietuviešu valodā, kurā ir atrodami etimoloģiskās atbilsmes arī lielākajai daļai somu valodas aizguvumu no baltu valodām. Dažiem tomēr atbilsme atrodas tikai vai nu senprūšu vai kādā no slāvu valodām. Tas izskaidrojams ar to, ka baltu pirmvaloda savā laikā acīmredzot dalījās austrumbaltu, rietumbaltu un slāvu pirmvalodās, un no visiem atzariem gadu tūkstošu gaitā ir izzuduši vārdi. Austrumbaltu valodas mantinieces ir visas mūsdienu baltu valodas: latviešu, latgaliešu, lietuviešu un žemaišu; izzudušās rietumbaltu valodas vienīgā turpinātāja, kurā saglabājušies teksti, ir senprūšu valoda, bet no slāvu pirmvalodas ceļas visas slāvu valodas. Lai gan ārpus vēsturiskās valodniecības par tām kā par baltu valodām nerunā, baltu pirmvalodas vārdu krājuma rekonstruēšanā tām ir tāds pats statuss kā citām tās mantiniecēm.

Iepriekš jau minēju, ka zināmajās baltu valodās teju vispār nav aizguvumu no finnu pirmvalodas. Tāpēc domājams, ka tā baltu valoda, kurai ir bijis kontakts ar finnu pirmvalodu, ir izzudusi. Petri Kallio, piemēram, uzskata aizguvumus no baltu valodas finnu pirmvalodā par substrātu jeb paliekām no valodas, kuras runātāji kādā no vēstures posmiem pārstāja tajā runāt un sāka runāt finnu pirmvalodā. Pēc viņa domām, šī valoda varēja būt atsevišķa baltu pirmvalodas meitas valoda, ziemeļbaltu valoda. No otras puses skatoties, daudzi no baltu aizguvumiem ir kultūras aizguvumi – sava laika kultūras un tehnisko jauninājumu nosaukumi, kas tipiski netiek nodoti kā substrāts, bet tieši pretēji – tos aizgūst no tautas, kas ir tehniski attīstītāka vai kas valda pār otru tautu. Iespējams, ka finnu pirmvalodas un baltu valodas runātāju attiecībās vispirms baltu valodai bija šāds prestižs statuss, bet gadu simtiem ejot, situācija mainījās uz pretējo, līdz somu pirmvalodā runājošo vidū dzīvojošie ziemeļbalti kļuva par finnu pirmvalodas runātājiem. Valoda, kas agrāk bija spēcīgākā pozīcijā, kaut kāda iemesla pēc zaudēja pārsvaru un beigās izzuda pavisam, gluži tāpat kā vēlāk vēsturē notika ar lībiešu valodu attiecībā pret latviešu valodu.

Igauņu arheologs Valters Langs nesen ir publicējis veselu grāmatu, kas veltīta jautājumam par to, kad finnu pirmvaloda un tās runātāji ieradās Baltijas jūras krastos. Vēl mainoties tūkstošgadēm, uzskatīja, ka finnu pirmvalodas runātāji Baltijā ieradās no austrumiem jau akmens laikmetā, pirms baltiem. Valodas vēstures, arheoloģijas un seno DNS pētījumu jaunāko atklājumu gaismā tomēr izskatās, ka urāliešu valoda no Volgas līkuma apgabala uz rietumiem izplatījās tikai bronzas laikmeta beigās, 8. vai 9. gs. p. Kr. Arī baltu pirmvalodā tolaik runāja vairāk uz austrumiem, un daļa no baltu aizguvumiem finnu pirmvalodā principā varētu celties jau no tā laika, pirms kāda no šīm valodām vēl bija izplatījusies uz rietumiem. Lielākā daļa tomēr ir aizgūta tikai Baltijā, kur finnu pirmvalodā runāja tagadējās Igaunijas teritorijā un droši vien arī Latvijas pusē, bet kur vismaz daļā no teritorijas vienlaikus runāja arī baltu valodā. Baltu vārdu ienākšana finnu pirmvalodā beidzās aptuveni m. ē. sākumā, tā ka ziemeļbalti droši vien kļuva par finnu pirmvalodas runātājiem diezgan drīz pēc tam, aptuveni tajā pašā laikā, kad finnu pirmvaloda izplatījās arī līdz šejienei, Somu jūras līča ziemeļu pusei.

 

Tulkojusi no somu valodas Anete Kona

Literatūra

Thomsen, Vilhelm 1890: Beröringer mellem de finske og de baltiske Sprog

Zeps, Valdis 1962: Latvian and Finnic linguistic convergences

Vaba, Lembit 1997: Uurimusi läti-eesti keelesuhetest

Kallio, Petri 2008: On the ‘Early Baltic’ Loanwords in Common Finnic. Teoksessa Evidence and counter-evidence: Essays in honour of Frederik Kortlandt 1.

Junttila, Santeri 2012: The prehistoric context of the oldest contacts between Baltic and Finnic languages. Teoksessa A linguistic map of prehistoric Northern Europe.

Junttila, Santeri 2015: Tiedon kumuloituminen ja trendit lainasanatutkimuksessa. Kantasuomen balttilaislainojen tutkimushistoria.

Santeri Junttila (toim.) 2015: Contacts between the Baltic and Finnic languages

Lang, Valter 2018: Läänemeresoome tulemised

Komentāri (1)

QAnon 17.11.2020. 10.56

Latviešu leksikā noteikti ir som-ugru vārdi, tomēr lielākā daļa lingvistu atzīs, ka baltu ir mūsu civilizācijas pirmvalodas.

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu