Par pašcieņu un Latviju vienojošu valodu

Pirms neilga laika Nacionālās apvienības, Jaunās konservatīvās partijas un Jaunās Vienotības frakciju deputāti aicināja Saeimu atgriezties pie iniciatīvas veikt grozījumus Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā, kas noteiktu, ka apmaksātā priekšvēlēšanu aģitācija – tas ir, tā aģitācija, kas tiek veikta priekšvēlēšanu aģitācijas periodā un uz kuru attiecas noteiktie tēriņu ierobežojumi –, var notikt latviešu valodā. Daudziem varētu šķist, ka šādam priekšlikumam nevajadzētu izsaukt īpašas domstarpības, ņemot vērā Satversmes 4. pantā noteikto, ka valsts valoda ir latviešu, un tomēr…

Dienā, kad šis jautājums tika skatīts Saeimā, gan no tribīnes, gan Saeimā pārstāvēto partiju sociālo tīklu kontos pēkšņi uzzinājām, ka šis likumprojekts patiesībā (izrādās!) paredz pilnīgu un totālu aizliegumu ar jebkuru cilvēku jebkad sazināties jebkurā svešvalodā! Tā, protams, nav, un varam tikai spekulēt, ka manipulēšana ar sabiedrisko domu un savu atbalstītāju prātiem “pret” likumprojekta virzību balsojušajām partijām izdevusies pavisam nejauši vai apzināti.

Atgriežoties pie būtiskā. Sākšu ar nelielu atgādinājumu, lai precizētu kontekstu šo grozījumu virzīšanai.

Latvija, tāpat kā lielākā daļa Eiropas valstu, ir nacionāla valsts, un caur šīs nacionālās valsts ietvaru tiek stiprināta Latvijas tautas identitātes un kultūras ilgtspēja cauri gadsimtiem. Mūsu identitātes neatraujama sastāvdaļa ir latviešu valoda. Ne velti tai piešķirta konstitucionālā aizsardzība.

Latviešu valoda kā valsts valoda ir visas Latvijas līdzdalības un savstarpējās saskarsmes valoda. Caur valodu veidojam savu kultūru, izprotam vēsturi un tradīcijas, kā arī definējam mūsu pašu vērtības un pasaules izpratni. Latviešu valodu nestiprinot kā vienīgo valsts valodu nozīmētu lēnām iznīcināt pašiem sevi – to, kā definējam sevi. Valsts valodas statuss nav arī vienkārši deklaratīva norma – tas nav svētku drēbes, ko “izvilkt” retās svētku dienās. Valsts valodas eksistence paredz ikdienas lietojumu visās publiskajās jomās un situācijās.

Valsts valodas statuss nav vienkārši “ķeksītis” vai mērķtiecīgs apgrūtinājums visiem, kas nezina latviešu valodu.

Jā, Latvijā dzīvo cilvēki, kuru dzimtā valoda nav latviešu, kuri ikdienā varbūt izmanto kādu citu mazākumtautību valodu. Latvijā dzīvo, sazinās, savstarpēji sadarbojas un kopējā radošajā un profesionālajā darbībā iesaistās dažādu tautu un kultūru cilvēki, un tā tiešām ir vērtība pati par sevi. Šajā visā plašajā daudzveidībā valsts valoda atrodas valodu hierarhijas augstākajā pakāpē. Ja runāties varam visdažādākajās valodās, tomēr valsts valodai jābūt sabiedrības vienotājai un reālajai saziņas valodai starp Latvijas iedzīvotājiem. Tā atzīmējis arī Valsts prezidents Egils Levits: “Latviešu valoda kā valsts valoda Latvijā ir arī demokrātiskās līdzdalības valoda. Kopēja valsts valoda ir saliedētas sabiedrības un labi funkcionējošas demokrātijas priekšnoteikums.”

Tāpēc, pirms, instinktīvi reaģējot, sākat vērpt visdramatiskākos scenārijus un izgudrot krāšņus epitetus par to, kāpēc piedāvātie grozījumi saistībā ar priekšvēlēšanu aģitāciju ir slikti, aizdomājieties.

Priekšvēlēšanu aģitācija svešvalodā, tā faktiski iedzīvinot vēl paralēlas valodas saziņai ar sabiedrību tik fundamentālu procesu un tiesību kā vēlēšanas īstenošanai, nevairo ne kopības, ne vienotas sabiedrības veidošanos.

Stāsts ir arī par pašcieņu un cieņu pret Latviju un tās sabiedrību. Priekšvēlēšanu aģitācijas periods ir tas laiks, kad partijas caur plakātiem, bukletiem, avīzēm un TV klipiem informē sabiedrību par savu politisko piedāvājumu – programmu, mērķiem, rīcības virzieniem, lai tā aicinātu vēlētājus balsot tieši par šo spēku. Tas ir, ievēlēt šo politisko spēku valsti veidojošajās institūcijās – likumdevējā Saeimā vai izpildvarā, pašvaldībā. Demokrātiska tiesiska valsts ir tiesīga prasīt, lai personas, kuras ieņem valsts amatus, būtu lojālas valstij un jo īpaši konstitucionālajiem principiem, uz kuriem tā balstīta. Viens no tiem ir latviešu valoda.

Nezinu arī, ko domāt par tiem, kuriem trūkst pat tik nedaudz cieņas pret mūsu valsts valodu, lai tajā aģitētu, trūkst pat tik nedaudz cieņas pret Latvijas sabiedrību kā kopumu, lai to uzrunātu mūsu kopīgajā valodā – tad jājautā, kādas valsts vēlēšanās šie kandidāti iedomājas, ka viņi kandidē? Jo šodienas Latvijā nedrīkst būt iespējama situācija, ka Latvijas pilsonis – vēlētājs -, nezinot kādu svešvalodu, nespēj uzzināt kādas politiskās partijas “piedāvājumu”.

Drošības labad vēlreiz atgādināšu – nē, neviens nemēģina un arī nevēlas aizliegt ikviena politiķa un sabiedrības locekļa iespēju sazināties savā valodā, kas var arī nebūt latviešu.

Bet mērķtiecīga paralēlas svešvalodas uzturēšana saziņā šķiet vāji maskēta tiekšanās par katru cenu Latviju redzēt kā divu kopienu valsti, kas ir pretrunā ar Latvijas izvēlēto ceļu uz integrētas nācijas izveidi ar latviešu valodu kā kopīgo saziņas valodu.

Uz plakātiem un avīzēs aģitēt valodā, kas nav valsts valoda, neatbilst Satversmes pamatiem un mērķtiecīgi šķeļ sabiedrību, apzināti neizmantojot valodu, kas sabiedrību spēj vienot.

Iniciatīva nav ne mērķtiecīgi izslēdzoša, ne noraidoša, ne kādi citādi “īpaši ļauna”, kā to jau dažiem paticis nodēvēt. Latviešu valodas kā valsts valodas statuss nepastāv pats par sevi – šo statusu ikdienā nostiprinām arī caur likumiem. Mērķis ir nevis “aizliegt” visas citas valodas, bet formālajā politiskajā aģitācijā lietot valsts valodu, nostiprinot tās statusu pilsoņu apziņā. Savukārt aģitācijas teltīs un sapulcēs tie, kuri vēlas izpausties ar savu valodu virtuozitāti, varēs turpināt Latvijas iedzīvotājus uzrunāt visās pasaules valodās. Pat dalīt bukletus.

Bet nemānīsim sevi, ka šodienas globālajā pasaulē vairāku pasaules lielāko valodu ielenkumā latviešu valoda Latvijā turpinās stabili pastāvēt bez mūsu rūpēm, principiāliem lēmumiem un gudras, atbildīgas rīcības.