Kad Sandra un Māris Boši pirms 30 gadiem Naukšēnos dibināja savu saimniecību, sākums bija arhaisks — ar rokām sēja, slauca, dakšoja sienu… Tagad ražības un ciltsdarba ziņā Tiltgaļi apsteidz vairumu Rietumeiropas piensaimniecību, kuru līmenis agrāk šķita neaizsniedzams sapnis
Saimniecībā viesojos dienā, kad sākusies kukurūzas vākšana skābbarībai. Četras tuvējās piensaimniecības izveidojušas kooperatīvu Agro kopdarbs un jau septiņus gadus apvieno jaudas, kopīgi sagatavojot lopiem barību. Māris Bošs, vērojot kārtējās kravas izbēršanu, nosaka: «Skeptiķi teica — nekas jums nesanāks, kā sadalīsit, kam pirmajam, kam pēdējam pļaus. Par visu var vienoties, un darba temps tagad tāds, ka divās dienās var sasmalcināt un salikt tranšejās vairāk nekā 100 hektārus kukurūzas. Bauda skatīties!»
Tele ar rozā banti
Tagad saimniecībā ir 180 augstražīgu govju ganāmpulks un gandrīz tikpat jaunlopu. Moderna vaļējā kūts ar visām ērtībām, eleganta slaukšanas zāle. Taču Tiltgaļi sākās ar praktisku dāvanu romantiskā notikumā — kāzās Sandras mamma jaunajam pārim uzdāvināja grūsnu teli. Specializācijas virziens līdz ar to skaidrs, bija arī 18 hektāri savas zemes un liela apņēmība izveidot labu saimniecību.
Naukšēnos viņi bija vieni no pirmajiem. Kolhozs vēl turējās stingri, un nostāja pret sava ceļa gājējiem strikta — ražošanu izputināt neļausim, zemi nedabūsit! Skaidrs, ka arī iespēju privatizēt kaut ko no kopsaimniecības tehnikas nebija.
«Vecā kūtiņa ātri vien bija pārpilna. Desmit govis, slaukumu paši ar ķerru vedām uz savākšanas punktu, pētījām piena analīzes, mēģinājām saprast, kas darāms, lai būtu augstākā labuma piens un atbilstoša samaksa,» atceras Māris.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.