Telefonkrāpnieki pēdējo gadu laikā rosās aizvien aktīvāk un atraduši neskaitāmus veidus, kā iztukšot svešus internetbankas kontus. Varim Teivānam no CERT.lv ir vairāki zelta vērti padomi, kā sevi pasargāt
Pēdējos mēnešos ik pa laikam ziņās lasāms, ka Latvijā uzdarbojas telefonkrāpnieki. Rudenī Valsts policija kopā ar IT speciālistiem viena mēneša laikā saskaitījusi aptuveni 6000 blēžu zvanu. No kāda cilvēka izkrāpti pat visi mūža ietaupījumi — vairāk nekā 40 tūkstoši eiro. Ja telefonkrāpnieki darbojas tik vērienīgi, mums jāsaprot, kā sevi pasargāt. Tāpēc uz interviju aicinu IT drošības incidentu novēršanas institūcijas CERT.lv vadītāja vietnieku Vari Teivānu. Atradis laiku telefonsarunai agrā darbdienas rītā, viņš izstāsta gan to, kā strādā zagļi tehnoloģiju laikmetā, gan dažus kiberdrošības pamatnoteikumus.
«Viss sākas ar zvanu uz mobilā tālruņa numuru,» Varis Teivāns sāk stāstu par krāpnieku shēmām. Telefona numuri viegli iegūstami internetā publiskotajos datos un sociālajos tīklos. Zvanītājs stāsta, ka ir bankas vai elektroniskā autentifikācijas rīka Smart-ID darbinieks un ka ir fiksēts dīvains pieslēgums sazvanītā cilvēka konta numuram. «Cenšas radīt sajūtu, ka viņš palīdz,» uzsver Teivāns. Kad uzticība iegūta, sazvanītajam jāiedod internetbankas piekļuves dati un Smart-ID autentifikācijas dati. Tiklīdz blēdis iegūst kontroli pār Smart-ID, tā piekļūst arī upura kontam. Nekādu problēmu to iztukšot!
Pēc šādas shēmas telefonkrāpnieki Latvijā darbojas jau divus gadus. Pirmā pazīme, ka zvanītājs nav ne bankas, ne Smart-ID darbinieks, — viņš runā krievu valodā, uzsver Teivāns. No tūkstošiem krāpnieku zvanu zināmi tikai trīs, kuros blēdis mēģinājis runāt latviešu valodā. Tāpēc Teivāns iesaka runāt valsts valodā: «Tas ātri izgaismo krāpniekus — viņi kļūst nervozi un nepieklājīgi.» Krāpnieki visbiežāk esot no tuvākajām Austrumeiropas valstīm.
Otrā pazīme — krāpnieki prasa internetbankas un Smart-ID pieejas datus, ko neviens īsts tehniskā atbalsta darbinieks nedarītu. Teivāns skaidro — problēma nav banku vai Smart-ID sistēmās, bet gan cilvēku lētticībā. «Ja es brauktu trolejbusā un kādam paprasītu personas kodu, visticamāk, man to neteiktu. Bet elektroniskā vidē daudzi nejūt apdraudējumu, ko rada informācijas izpaušana.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.