Skolotājam visos laikos ir bijusi liela ietekme uz katru no mums un mūsu sabiedrības attīstību. Pavisam nesenā pagātnē piedzīvotā Covid-19 krīze ir bijis stresa tests visai izglītības sistēmai kopumā, un attālinātā mācīšanās ļāva daudzām ģimenēm ieraudzīt, kāda ir skolotāja loma. Aplūkojot jaunākos datus, vidējais skolotāju vecums Latvijā ir 48 gadi, kas kopumā nav nemaz tik slikti, taču, skatoties uz vecuma sadalījumu starp skolotājiem, lielākoties Latvijas pedagogi ir vecumā no 45 līdz 60 gadiem. Skolotāju paaudzes atjaunošanās nenotiek, un, arī šim mācību gadam sākoties, Latvijā trūkst vairāki simti pedagogu.

Lai gan sabiedrībā dzirdēti daudz aizspriedumu par skolotāju vecumu un pedagogu trūkumu kopumā, uz šo situāciju varam paraudzīties arī no otras puses.

2018. gada Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka izglītības sistēmā iesaistītie cilvēki ir viena no jaunākajām grupām – “vecākā” ir pakalpojumu nozare ar 50 gadiem kā vidējo vecumu.

Tam seko mākslas, izklaides un atpūtas nozare (49,6 gadi), tad ir veselības un sociālās aprūpes nozare (48,5 gadi) un tikai pēc tam izglītības nozare ar 48,2 gadiem. Kopumā pēdējos 10 gados darbaspēks visā Latvijā ir kļuvis būtiski vecāks – par 2,4 gadiem. Kaut gan izglītības nozare nav “visvecākā” Latvijā, starptautiski attīstības un psiholoģijas pētījumi liecina, ka gados jaunāki pedagogi ir atvērtāki jaunajam, kā arī bērni pusaudžu gados daudz labprātāk uzklausa kādu, kas ir tuvāks viņu vecumam. Vidēji OECD valstīs skolotāju vecums ir 44 gadi, kas nozīmē, ka ir valstis, kurās veicas labāk un no kurām Latvija varētu ņemt piemēru.

Nereti arī dzirdēti stāsti par lieliskiem studentiem, kas iegūst pedagoga bakalaura grādu, sāk darbu skolā un pēc pusgada aiziet. Ja sabiedrībā trūkst kādas konkrētas profesijas nozares pārstāvju, tad nav jāmeklē vainīgais, bet jāmaina sistēma kopumā. Izglītība var mainīties tikai tad, ja mainās sabiedrības uzskati.

Atbalsta sistēma skolotājiem, algas, skolu kā modernu organizāciju kultūras maiņa – tas būtu nepieciešams, lai arvien vairāk pedagogu saskatītu reālas darba un karjeras iespējas skolā. Turklāt, ja reorganizētu skolas un mainītu izglītības pieeju, iespējams, mēs secinātu, ka patiesībā pedagogu skaits ir pietiekams.

Bet kā to panākt? Kā veicināt profesijas prestižu un vienlaikus ne tikai piesaistīt jaunus pedagogus, bet noturēt esošos?

Viena no iespējām ir skaidrot šodienas skolēniem, ko tad īsti nozīmē pedagoga profesija un kādas ir attīstības iespējas. Bieži vien jauniešiem skola saistās ar garlaicību, rutīnu un mazām izaugsmes iespējām, turklāt mūsdienu jauniešu paaudzei vajadzēs nomainīt profesiju trīs, četras reizes savā karjerā. Kā panākt, ka skolotājs ir viena no šīm profesijām? Pedagoga nozīmi un būtību jauniešiem vajadzētu pasniegt kā fantastisku izejas punktu, kur var iegūt dažādas prasmes, lai strādātu ne tikai par skolotāju, bet arī, piemēram, skolu administrācijā, veidot metodiku, veidot izglītības tehnoloģijas u.tml. Jauniešiem ir jāskaidro, ka darbs skolā ir lielisks atspēriena punkts un karjeras ceļš. To apliecina arī pētījumi, kas rāda, ka jaunā paaudze darba tirgū novērtē izaugsmes iespējas, autonomiju (pats varu noteikt darba saturu) un jēgpilnību – šie trīs elementi izcili apraksta skolotāja darbu.

Vēl viens būtisks iemesls pedagoga profesijas apsvēršanai ir zemās automatizācijas iespējas – salīdzinot ar citām profesijām, ko pavisam tuvā nākotnē varētu aizstāt roboti un tehnoloģijas, pedagoga profesijai automatizācijas iespējas novērtētas kā zemākas par 1%.

Skolotāja profesija ir tik daudzšķautnaina, ka to nav iespējams automatizēt un aizstāt ar robotiem, bet, nenoliedzami, pedagogiem ir jāiet līdzi laikam, jo mainās pašas skolas, izglītības metodes un tehnoloģijas. Un tieši tehnoloģijas ir tās, kas arī vecāka gada gājuma skolotājiem ļauj atrast kopīgu valodu ar jauniešiem – tehnoloģijas ir lielisks rīks, kā mācīt un mācīties jaunā un aizraujošā līmenī. Ir jāmaina domāšana par to, ka tehnoloģijas kaut ko aizstāj un nākotnē mazinās skolotāja nozīmi. Tieši otrādi – tehnoloģijas palīdz izdarīt vairāk, iedziļināties problēmās, radīt jaunas lietas u.tml.

Būtisko tehnoloģiju nozīmi pamanām arī attālināto mācību laikā – bez tehnoloģiju sniegtajām iespējām diez vai izglītības sistēma tik ātri spētu pāriet uz kvalitatīvu attālinātā mācību procesa nodrošināšanu, kā tas bija nepieciešams šī gada martā. Skaidrs, ka nākotnē šī profesija nekur nepazudīs, tomēr neatkarīgi no apstākļiem, piemēram, pandēmijas ietekmes vai mācīšanās attālināti, skolotāja lomu un nepieciešamību noteiks viņa sniegums – jo augstāka pievienoto vērtību skolotājs spēj radīts, jo vajadzīgāks viņš būs.

Skolotāji Latvijā bija, ir un būs nepieciešami. Tomēr, lai pēc 10 gadiem mēs neattaptos pie tā, ka skolotāju Latvijā kļūs kritiski un pat biedējoši maz, ir ne tikai jāmainās izglītības sistēmai, kļūstot skolotājus atbalstošākai un iedrošinošākai, bet arī jauniešiem jāskaidro, kādas iespējas viņi var iegūt pedagoga amatā un kādēļ ir vērts savu karjeru veidot mācību iestādēs. Tas ir visu mūsu uzdevums – kopīgiem spēkiem veidot Latviju par labāko vietu, kur ne tikai mācīties, bet arī mācīt. Tikai tad katram bērnam Latvijā varēsim nodrošināt labāko iespējamo izglītību un nākamajiem pedagogiem – vērtīgu, aizraujošu un arī labi apmaksātu karjeras ceļu.