Raiņa bulvāra 31. nama pagrabā iekārtots Jēkabsonu ģimenes mūzikas veikals un darbnīca. Te veselību un skanējumu pieredzējuša meistara Jura Jēkabsona (71) rokās atgūst neskaitāmas vijoles. Viņš patlaban Latvijā ir vienīgais vijoļmeistars ar grādu, turklāt pirms diviem gadiem par sasniegumiem apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Pārējie amatbrāļi vēl ir zeļļi, turklāt divi — paša mācīti.
Jura gaitas mūzikā sākās ar vijoļspēli Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, bet pēc atgriešanās no padomju armijas viņš ar ekskavatoru raka purvus un grāvjus. Mīlestība pret mūziku nepazuda, un 27 gadu vecumā Juris tai atkal pievērsās. Lai izsistos vijoļspēlē, viņš bija par vecu, tāpēc sāka mācīties kontrabasa spēli Tartu. Tieši tur sākās meistara gaitas. Vajadzēja salabot kontrabasu, bet vietējie meistari neņēmās tik smagu instrumentu cilāt. Nācās labot pašam un sanāca itin labi. Pēc tam ķērās arī pie vijolēm un uztaisīja savu pirmo instrumentu.
Vēl nepabeidzis kontrabasa mācības, Juris jau strādāja Tartu muzikālajā teātrī par koncertmeistaru. «Par solistu 30 gados netiktu — augstāk vairs nebija, kur kāpt.» Juris vaicāja padomu vijoļmeistaram, kurš ieteica: «Kādēļ darīt to, ko var visi, ja var to, ko nevar neviens.» Tā kontrabasa spēles vietā Juris deviņdesmitajos Hamburgā apguva restaurāciju. Pirms tam radītas arī 25 vijoles.
Meistars atklāj — mūsdienās vijoles nav jēgas taisīt. Tās maksā lielu naudu, bet cilvēkiem pietiek ar pāris simtus vērtiem instrumentiem no Ķīnas. Prestižu vijoļu cienītājiem vajag franču vai itāļu vecmeistaru darbus: «Tas nekas, ka mūslaiku meistars varētu uztaisīt labāk par septiņiem vecmeistariem!» Protams, Juris neapšauba Stradivāri izcilību, tomēr arī citas vijoles spēj turēt līdzi. Diemžēl leģendas mēdz ņemt virsroku pār skanējumu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.