Ko iesākt, ja dzīvei nav lietošanas pamācības? • IR.lv

Ko iesākt, ja dzīvei nav lietošanas pamācības?

Elvīra Bloma, dzejniece

Sallijas Rūnijas romāns Normāli cilvēki — par jaunu cilvēku iekļaušanos sabiedrībā

Jau pirmais īru rakstnieces romāns Sarunas ar draugiem (Conversations With Friends, 2017) guva plašu rezonansi Apvienotajā Karalistē un citur pasaulē. Tas uzrunāja ar asredzīgiem novērojumiem, elegantu un neuzbāzīgu rakstības stilu. Normāli cilvēki (Normal People, 2018) iznāca tikai gadu pēc spilgtās debijas un turpina pirmajā romānā sākto attiecību tematiku. Kompozīcijas ziņā tas ir vienkāršāks, darbojas tikai divi galvenie varoņi, jaunieši, kas pieaugot arvien vairāk saprot, ka nesaprot neko, nespēj atrast sev vietu un zaudē pašapziņu, neraugoties uz to, ka abi ir pietiekami veiksmīgi. Tas ir stāsts par to, cik iluzors un neloģisks mēdz būt indivīda skatījums uz sabiedrību, tās kārtību un savu vietu tajā un cik maz un pavirši ļaudis mēdz pievērsties savām jūtām un cik patiesībā maz tās saprot.

Protams, tas ir arī stāsts par mīlestību, attiecībām, kas spēj neatgriezeniski ietekmēt otru. Galvenie varoņi Konels un Meriena ir kā radīti viens otram, taču savu neizrunāto jūtu un greizo priekšstatu dēļ nemitīgi viens otru zaudē. Abu motivāciju veikt muļķīgas izvēles, kas tos ieved strupceļā, ir grūti apšaubīt, lai gan šķiet, ka tikai nedaudz uzmanības un pārvarētu aizspriedumu ļautu atzīt, ka abi vēlas būt kopā. Un tomēr jūtu dzīve bieži nav tik vienkārša. Rakstnieces spēja precīzi uztvert varoņu dvēseļu dziļākos impulsus, ko lielākoties neizprot pat viņi paši, padara šo romānu par saistošu psiholoģisko prozu. 

Rūnija pievēršas arī sociālo aizspriedumu absurdumam, kas mūsdienās pastāv nevis kā nerakstīti likumi, bet drīzāk kā pagājušo laiku atbalss, kā aizture iesaistīto personu apziņā, ja viņi tai ļaujas. Arī nespēja iederēties pasaulē lielā mērā ir tikai varoņu prātos, jo pasaulē taču nepastāv kāda visaptveroša normālības definīcija. Dzīve būtu garlaicīga, ja eksistētu tikai kāds viens «pareizais» veids, kā to nodzīvot.

Pievēršanās jūtu un prestiža pretstatījumam, kā arī smalkā jūtu preparācija nav vienīgie aspekti, kas Rūnijas prozu tuvina 19. gadsimta beigu reālismam literatūrā. Arī autore uz to norāda gan epigrāfā un romānā izmantotajās alūzijās, gan intervijās.  

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Iepriekšējais raksts

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu