Ģerboni un pieclatnieku zina visi. Patlaban Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā var tuvāk iepazīt to autoru Rihardu Zariņu. Viena no izstādes autorēm Marita Bērziņa pārliecinoši saka: «Zariņš bija cilvēks ar mugurkaulu.»
Riharda Zariņa slavenākos darbus — valsts ģerboni, sudraba pieclatnieku — pazīst gandrīz katrs latvietis, taču paša mākslinieka vārdu zina retais. Šo balto plankumu kolektīvajā atmiņā tagad ņēmies aizpildīt Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM), kur jūlija sākumā atklāta Zariņa darba izstāde Ko Latvijas meži šalc.
Ar ģerboni un pieclatnieku pietiktu, lai Zariņu (1869—1939) lieliem burtiem ierakstītu Latvijas kultūras vēsturē, tomēr savā ārkārtīgi rosīgajā dzīvē viņš paspēja izdarīt vēl daudz ko svarīgu. Zariņš izdeva fundamentālo darbu Latvju raksti, kas būtiski ietekmējis mūsu izpratni par latviešu tautastērpiem un citām materiālās kultūras izpausmēm. Viņa ofortu sērija Ko Latvijas meži šalc izmantota daudzās starptautiskās izstādēs kā latviešu mākslas paraugs. Zariņš arī izveidojis un vadījis gan Latvijas Valstspapīru spiestuvi, gan Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas meistardarbnīcu. Taču savu meistarību viņš bija apliecinājis jau pirms Pirmā pasaules kara, kad pēc Štiglica zīmēšanas skolas beigšanas Pēterburgā strādāja Krievijas Valstspapīru spiestuvē un kļuva par līdzautoru vairākām cara laika naudas zīmēm.
Kāpēc Zariņa vārds nav tik plaši pazīstams kā, piemēram, Purvīša…
Manuprāt, grafika nav tik populāra kā glezniecība. Protams, Kārlis Padegs vai Sigismunds Vidbergs arī darbojušies grafikā un viņu vārdi ir izskanējuši daudz vairāk. Bet kāpēc ne Rihards Zariņš? To grūti izskaidrot. Viņa darbi vienmēr bijuši mūsu pastāvīgajās ekspozīcijās. Viņam arī bija simtgades jubilejas izstāde, kaut gan ļoti sen — 1969. gadā.
Padomju laikā notika Zariņa izstāde?
Jā, bija izstāde un arī katalogs. Viņš toreiz nebija pārstāvēts visā savas daiļrades daudzpusībā, bija eksponēti stājdarbi, patstāvīgi mākslas darbi ar suverēnu saturu un ekslibri, atšķirībā no šīs ekspozīcijas, kur redzam visu Zariņa darbības plašo spektru. Viņa darbs Latvijas Valstspapīru spiestuvē tika noklusēts, protams, netika runāts ne par ģerboni, ne par Lāčplēša kara ordeņa diplomiem un visiem šiem valstiskajiem atzinības rakstiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.