Pēc centra Marta 20. dzimšanas dienas tā vadītāja Iluta Lāce stāsta, cik lēni mainās sabiedrības attieksme pret vardarbības upuriem. Visvairāk sāp, ka daudzi joprojām viņus nosoda
Faktu, ka viņas vadītā biedrība izvirzīta UNESCO balvai Madan-jeet Singh par tolerantas, nevardarbīgas un iecietīgas sabiedrības veidošanu, Iluta Lāce uztvēra kā brīnišķīgu dāvanu centra dzimšanas dienā. Tomēr saruna par darbu neizvēršas priecīgā pačalošanā pie jubilejas tortes. Centra pirmajos gados tā darbību neatbalstīja ne Latvijas valsts institūcijas, ne fondi un ziedotāji, tāpēc Iluta Lāce rezumē: «Viens no lielākajiem panākumiem ir tas, ka mēs esam un varam darīt to darbu, ko darām.»
Policija katru gadu saņem no 7000 līdz 9000 ziņojumiem par konfliktiem ģimenē. Simtiem sieviešu, kas cietušas no partnera vardarbības vai kļuvušas par cilvēktirdzniecības upuriem, Marta ir vienīgā vieta, kur pilnīgā drošībā viņas var saņemt sociālā darbinieka, jurista un psihologa palīdzību. Gada laikā centrā ap 400 vardarbības upuru saņem rehabilitāciju. Tāpēc Ilutas uzaicinājumu ierasties brokastīs Martas biroja telpās uztveru kā milzu pagodinājumu. Tā ir vieta, kurā reāli palīdz izmisumā iedzītiem cilvēkiem.
Pirms sākt sarunu par to, kas 20 gados ir izdarīts, lūdzu Ilutu izklāstīt stāstu par centra izveidošanu. 90. gadu beigās Somijas zviedru sieviešu apvienība Martaforbund meklēja sadarbības partnerus Baltijas valstī. Latvijas sieviešu organizācijas atsaucās, un toreiz jaunā, uzņēmīgā dzimumu līdztiesības aktīviste Iluta Lāce kopā ar domubiedriem izveidoja centru Martu. Skandināvu un Latvijas Martas gan strādā atšķirīgi — ziemeļvalstīs sievietēm ir svarīga ilgtspējīga sabiedrība, savukārt Latvijā uzmanība fokusēta uz vardarbības un cilvēktirdzniecības izskaušanu, kā arī dzimumu līdztiesību. «Mēs ieklausāmies cilvēku stāstītajā,» Iluta paskaidro, kāpēc darbu sieviešu finansiālās neatkarības veicināšanai aizstāja cīņa par vardarbības samazināšanu.
Iluta atceras laikus, kad viņai, kas dzīvo ārpus Rīgas, pēc garas darba dienas nebija, kur galvaspilsētā pārnakšņot, tāpēc palika birojā. Tāpat kā no mājām aizbēgušās sievietes, kuras mājās kāds viņas sita vai mocīja, bet nebija citas vietas, kur patverties. «Tad es redzēju traumas, ar kādām viņām jāsadzīvo. Kāda spēja aizmigt tikai pie ieslēgtas gaismas, cita naktīs mocījās murgos,» atceras Iluta.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.