“Educare” vs “Educere”

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Klaudio Rivera, Rīgas Biznesa skolas direktora vietnieks
Print Friendly, PDF & Email

Mēs virzāmies cauri izglītības izaicinājumiem un reformām, un tālākais ceļš palaikam ir neskaidrs. Šādos brīžos ir noderīgi atgriezties pie pamatiem. Pēdējo mēnešu laikā daudzkārt man ir jautāts un arī es esmu sev uzdevis šķietami vienkāršu jautājumu: kāda ir izglītības loma? Tas ir vienkāršs jautājums, bet uz to nav ne vieglas, ne viennozīmīgas atbildes. Lai uz to atbildētu, ir jāņem vērā iestāžu dažādība, atšķirīgie standarti un ieinteresēto pušu cerības.

Mans mērķis nav atbildēt uz šo jautājumu, nejūtos tam gatavs. Tomēr man ir trīs jautājumi, ko vēlētos uzdot tiem, kuri strādā izglītības iestādēs:

  1. Kāda ir izglītības loma?
  2. Kāda ir manas institūcijas vīzija par izglītības lomu?
  3. Vai mani pasniedzēji/profesori un skolēni/studenti ir vienoti ar iestādes uzskatu par izglītību?

Jūs varētu domāt, ka pašlaik nav īstais brīdis tik fundamentāliem jautājumiem – iestādes aizņemtas, cenšoties pielāgoties pārmaiņām, kas saistītas ar reformām un Covid-19. Uzskatu, ka mūsu lēmumu kvalitāti šodien ietekmē mūsu ilgtermiņa redzējums.

Kāda ir izglītības loma?

Angļu valodas vārdam “izglītība” (education) ir divas dažādas latīņu valodas saknes. Tie ir educare, kas nozīmē trenēties, un otra – educere, kas nozīmē – izvest laukā. Šīs ir divas pilnīgi atšķirīgas vārda nozīmes. “Educare” vairāk uzsver zināšanu saglabāšanu un tālāknodošanu. “Educere” izglītību uzskata par jaunās paaudzes sagatavošanu gaidāmajām pārmaiņām – gatavību tām rast vēl nezināmu problēmu risinājumus.

Izglītības abas izpratnes nozīmē dažādas satura, metodoloģijas un institucionālās kārtības prioritātes. Ja mēs galvenokārt atbalstīsim “educare”, mēs vairāk balstīsimies uz praktisko saturu, mācību programmas standartizāciju un autoritātes centralizāciju mūsu institūcijās. Ja mēs galvenokārt atbalstīsim “educere”, vairāk uzsvērsim liberālās mākslas (liberal arts) un starpdisciplināru saturu, mācībspēku autonomiju un lielāku mūsu iestāžu iekšējo autonomiju.

Kāda ir manas institūcijas vīzija par izglītības lomu?

Kā ikvienai organizācijai, izglītības iestādes sniegtā darba kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no tā, cik ļoti tās organizatoriskā struktūra un kultūra palīdz cilvēku darbam. Jebkura organizatoriskā struktūra un kultūra ir ilgtermiņa vērtību un prioritāšu rezultāts.

Aplūkojot dažādus aspektus, varam saprast, kāda ir manas institūcijas izpratne par izglītības lomu: kā formāli tiek sadalīta autoritāte, kā tiek izplatīta informācija, kā akadēmiskais personāls un studenti piedalās lēmumu pieņemšanas procesā, cik liela mijiedarbība ar ārējām ieinteresētajām personām ir atļauta un veicināta. To saucu par iestādes “navigācijas sistēmu”.

Ir saprotams, ka institūcija, kas atbalsta “educere” izglītības jomu, vairāk veidos plakanas hierarhiskās struktūras ar mazāk iekšējām barjerām komunikācijā un lielāku atvērtību “ārpasaulei”, kā arī lēmumu pieņemšanas procesā iesaistīs vairāk cilvēku. Iemesls tam ir, ka “educere” pieeja prasa, lai organizācija sistemātiski rosinātu autonomiju un dinamiku.

Vai mani pasniedzēji/profesori un skolēni/studenti ir vienoti ar iestādes uzskatu par izglītību?

“Educare” izglītības pieeja prasa lietu iegaumēšanu un kļūšanu par labiem darbiniekiem. “Educere” pieeja prasa jautāšanu, domāšanu un radīšanu. Abas pieejas ir nepieciešamas un rada atšķirīgus mācību rezultātus. “Educare” pieeja cilvēkus sagatavos vairāk tradicionāliem darba piedāvājumiem. “Educere” pieeja sagatavos cilvēkus uzņemties lomas nenoteiktības un inovāciju apstākļos, kur profesionālie un finanšu mērķi varētu būt vērienīgāki.

Ir svarīgi, lai pasniedzēju/profesoru un studentu/skolēnu sapratne un uztvere par izglītības vīziju ir tāda pati kā organizācijai. Ir skaidrs, ka “educere” izglītības pieeja abām pusēm prasa daudz lielāku nodošanos akadēmiskajam darbam – gan skolotājiem/profesoriem, gan studentiem/skolniekiem. Tā prasa aktīvāku mācīšanos (uzstādot augstus akadēmiskos mērķus), vairāk ieguldījumu katrā priekšmetā, vairāk mazu semināru, mazāk lekciju, vairāk kritiskās domāšanas uzdevumu, jēgpilnāka saikne ar sabiedrību. Iemesls ir tas, ka “educere” izglītības pieejas mērķis ir sagatavot mūsu skolēnus un studentus rast vēl nezināmu problēmu risinājumus ar autonomiju.

Ar šo rakstu es nerosinu, lai mūsu iestādes apstiprina vienu vai otru izglītības versiju. Visticamāk, dažas iestādes centīsies saglabāt līdzvsaru. Visdrīzāk, sabiedrībai ir nepieciešamas gan institūcijas, kas izglītību vairāk uzskata par apmācību (educare), gan citas – kā inovāciju avotu (educere). Mans priekšlikums ir uzdot sev jautājumu un padomāt par to. Ko izglītība nozīmē man, manai institūcijai, akadēmiskajam personālam un studentiem?

Tā kā mēs vēlamies pēc iespējas efektīvāk reaģēt uz īstermiņa problēmām, skaidrība par vīziju ļaus īstenot vienotākus centienus un iedvesmot mūsu izglītības iestādes. Es ticu tam, ka izglītības mērķi vislabāk ir sasniegti tad, kad izglītības iestāde kļūst par mājām tās galvenajiem iemītniekiem – kad skolotāji/profesori un skolēni/studenti apvienojas kopīgam mērķim.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu