fbpx

Oda alum

Jānu nakts noskaņa Piebalgas Līgokalnā jau uz rītausmas pusi. Foto no Agneses Cimdiņas personīgā arhīva
Agnese Cimdiņa, sociālantropoloģe
Print Friendly, PDF & Email

Alus brūzim izsenis bijusi centrāla vieta Piebalgas ekonomikā. Tāpat kā Piebalgai, arī tās alum ir kultūrvēsturiski un gastronomiski īpaša garša. Tomēr vietējā lepnuma līdzās esamība neattur piebaldzēnus no pašu alus darīšanas, Līgo un Jāņu dienu gaidot. Dažādās Latvijas vietās un dzimtās alus darīšanai ir atšķirīgas nianses, šeit ieskats no Piebalgas.

No ienesīguma viedokļa pašam alu darīt nav ekonomiski racionāli. Alus darīšanas tehnoloģija ir laikietilpīga un sarežģīta. Tai gatavoties jāsāk apmēram gadu iepriekš. Mieži ir jāizaudzē, jānovāc, jāizkaltē. Iesalam domātie mieži ir jāizdiedzē, un no iesala iemērkšanas līdz tā gatavībai alus izbrūvēšanai vien paiet aptuveni mēnesis. Iesala gatavošanai nepieciešams speciāls mikroklimats, telpas un inventārs. Kad alus izbrūvēts, līdz Līgo dienai tam jānostāvas mucā desmit vai vismaz piecas dienas.

Šajā procesā ieguldīto laiku un resursus piebaldzēns neaprēķina, jo ne jau peļņai viņš audzē miežus un ne jau peļņai no tiem brūvē alu.

Nu jau viņš alu darījis vismaz 40 reižu. Krusttēvs izstāstījis, kā alus brūvējams, izmantojot dabisko vidi un savas saimniecības resursus. Maisā ieber iesalu tā, lai tas nebūtu pilns, lai iesalam būtu, kur briest. To aiznes uz dīķi, kur tas 24 stundas mirkst. Tad maisu sapurina, lai graudi nesabriest tā, ka ūdens cauri neiet, un nesaķeras tā, ka gaiss paliek iekšā. Pēc tam 36 stundas maisu tur dīķa malā. Ja saule spīd, tad maisam uzmet kaut ko virsū, lai saulē nepārkarst. Pa to laiku maisā jau parādās pirmie sakņu asniņi. Tad iesalu nes uz klona vai pagrabā, kur to izklāj sprīdi biezā kārtā. Iesals nedrīkst būt ne par mitru, ne par sausu – jābūt tā, lai graudi nesāktu vīst. Iesalam uzklāj virsū maisa drēbi, taču tā nedrīkst būt smacējoša, jo iesals var arī nosmakt. Iesalam jābūt vēsā vietā, tādā pagraba temperatūrā. Un tad, jo ilgāk iesals aug, jo labāk un vienmērīgāk izaug. Augšana rit kādas trīs četras dienas un pēc tam iesalu liek kaltēties, piemēram, pirtī uz lāvas. Ja ir labs laiks un ļoti karsta saule, tad var arī saulē ātri izkaltēt – tāpat kā siens izžūst, arī iesals ātri izkalst. Bet, ja ir mitrs laiks, tad esot diezgan traki – pirtī daudz kurinot, nav gaisa apmaiņas. Kad iesals izkaltis, tad tas jāsamaļ. Un tad sākas tecināšana –  nepārtraukta darbība kādas 12 stundas. Tas esot aizraujošs process: Mēs vēl arvien metam plītī nokarsētos akmeņus tajā alus putrā iekšā, un tad tas alus maigāks paliek. Parasti sanāk tādā medus krāsā. Bet tas arī atkarīgs no labības un dažādām mēness fāzēm. Neviens līgotājs nav smādējis. Nevaru iedomāties Līgo svētkus bez sava alus, teic piebaldzēns.

Alu, alu, Jāņatēvs!

70. gadu sākumā tajā pašā apvidū kāds Jāņatēvs no domas vien, ka sanāks līgotāji un viņam nebūs alus, ko pacienāt, Līgovakarā savā mājā pakāries. Šis Jāņatēvs pratis brūvēt sevišķi garšīgu un dzidru alu, pasniedzis to stikla traukos, lai izjustu ne tikai alus garšu, bet redzētu arī, kā alus puto un dzirkstī. Kad, iedami no mājas uz māju, tuvējo māju ļaudis bijuši salasījušies jau diezgan lielā pulkā, visi devušies uz šo sētu, kur “Alu, alu, Jāņu tēvs! Tev ir mieži tīrumā” skanējis ar sevišķu pacēlumu. Tas viss bijis vairāk sirds nekā vēdera priekam, kā apliecina Piebalgā dziedātā līgodziesma:

Labāk manu iesaliņu ciema cūkas apēdušas,

Nekā manu alutiņu bez dziesmām nodzēruši,

Kad Jānis bijis kļuvis vecs un brūvēšana viņam vairs nav bijusi pa spēkam, viņš bija izlīdzējies ar pirkto alu, ko viņam piegādājis audžudēls. Tolaik alus Latvijā bijis deficīts, sevišķi ap Jāņiem, un audžudēlam nav izdevies savu solījumu – atvest alus kasti – izpildīt, bet Līgo vakaru bez alus vecais Jāņatēvs nav varējis pārdzīvot[1].

Alus kā metafora

Valodnieks Dž.Lakoffs un filozofs M.Džonsons[2] argumentē, ka metafora ir neatņemama pasaules izpratnes sastāvdaļa. Metafora caurvij ne tikai valodu, bet arī pasaules izjūtu, domas un rīcību, tā ir veids, kā uztvert un piedzīvot pasauli, tajā funkcionēt.

Jāņiem darītais alus, kaut arī godāts kā dzēriens, piebaldzēnu stāstos drīzāk parādās kā metafora iesakņotai, morālai ekonomikai un jēgpilnības un vietas izjūtai, kas kulminējas Jāņu gadskārtas rituālajās gatavošanās un svinēšanas norisēs. Tieši rituālie aspekti alus darīšanā un patērēšanā palīdz to praktizētājiem saredzēt sociālo pasauli pilnīgāk nekā ikdienā, apcerēt savu vietu tajā, uzturēt sociālo kārtību un rast atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem.

Alus ekonomika

Alus darīšana ir process, kurā vairāk tiek dots nekā gūts. Ne alus darītāja prasmes, ne laiks, kas veltīts alus izbrūvēšanai, ne ieguvums no alus pieprasījuma nav naudā aprēķināms. Alus darīšana ir viena no tām latviešu lauku sētas praksēm, kas nepakļaujas tirgus ekonomikas loģikai, bet uztur kultūrsociālo jēgu.

Par ekonomisko prakšu sociālo un morālo raksturu no dažādām pozīcijām sprieduši gan sengrieķu, gan Rietumeiropas filozofi, gan tādi sociālo zinātņu klasiķi kā Dirkems, Markss un Vēbers, un neskaitāmi antropologi. Lai izprastu alus ekonomiku, būtu jājautā, kāpēc piebaldzēns vispār pats audzē miežus un pats brūvē alu, ja miežus un alu salīdzinoši lēti var nopirkt blakus brūzī vai veikalā? Kā viņa vietas un vides izjūta, radniecība un citas sociālās institūcijas mijiedarbojas un ietekmē ražošanas, apmaiņas un sociālo attiecību modeļus?

P. Burdjē[3] uzsver, ka sociālā pasaule visā pilnībā ir klātesoša ikvienā ekonomiskā darbībā un alus darīšana to spilgti atspoguļo. Alus ir caur un caur socializēta “lieta”. Alus darīšana ir arī kultūras un kognitīvs process: alus tiek ražots ne tikai kā materiāla, bet arī kā ar kultūrnozīmēm apveltītām “viela”. Piebaldzēns, savā sētā darot alu, iekodē darīšanā jēgu un nozīmi, tālab vērtība šeit atklājas nevis kā ekonomiskās, bet kā kultūrsociālās dzīves komponente, kas tapusi sociālā pēctecībā.

Alus netop par preci, bet par dziļi socializētu dāvanu jeb apmaiņas objektu.

Ja preču apmaiņa veido attiecības starp apmainītajiem objektiem (nauda pret pudeli alus veikalā), tad dāvanu apmaiņa (kauss dzirkstoša alus pret dziesmu) veido attiecības starp dāvanu mainītājiem, kuri vēlas ne tik daudz pašu dāvanu, kā personiskās attiecības, ko dāvanu apmaiņa veido. Ja nauda pret pudeli alus veikalā raksturo kalkulētas īstermiņa attiecības svešinieku starpā, tad kauss alus pret dziesmu – ilgtermiņa attiecības, sociālās kārtības reproducēšanu un morālās saistības. Tas palīdz saprast, kādēļ Līgo un Jāņus bez sava alus ir grūti pārdzīvot.

Alus un vieta

Neapšaubot alus gastronomisko vērtību Jāņos, caur piebaldzēnu stāstiem vēlos uzsvērt, ka alus darīšana ir iesakņota ne tikai sociālekonomiskajās attiecībās, bet arī dziļākos esības slāņos, kas veido mūs par cilvēciskām būtnēm. Turklāt alus kvalitāte iezīmējas arī kā metafora vietai, kur tas darīts un kuru nāk aplīgot. Antropoloģijā netrūkst pētījumu par saikni starp vietu kā ģeogrāfisku, kultūrsociālu un simbolisku lokāciju. Vietu rada gan cilvēku vēsturiskā iztēle, gan tagadnes prakses. Vietvārdi un naratīvi vietas sasaista ar simboliem, morālēm, gudrībām, tikumiem. Piebalgas kā sociālas vietas raksturs izskan teju katrā Piebalgas Līgo kalnā, kur atkal un atkal tiek izdziedāts:

Lai es braucu kurp braukdams,

Līgot braucu Piebalgā.

Un kur alus kā gardas dziras un jēgpilnas metaforas godināšana izskan ar īpašu bijību:

Balta nāca alus kanna, pār galdiņu līgodama,

Kas bij goda dzērājiņis, tas nocēla cepurīti.

 

[1] Stāsti par alus darīšanu un patērēšanu ievākti Piebalgā un atspoguļoti arī autores rakstā Lauku Dzīves Racionalitāte un Kultūrsociālā Iesakņotība. Akadēmiskā Dzīve (48). 2011/2012. LU Akadēmiskais Apgāds.

[2] Lakoff, J.; Johnson, M. (2003): Metaphors We Live By. University of Chicago Press. Chicago.

[3] Bourdieu, P. (2005): The Social Structures of the Economy. UK. Polity Press.

 

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort