Gleznotāja un sociālā darbiniece Ēstere Zemīte, divus gadus strādājot Kapseļu ielas bērnu aprūpes centrā, sāka gleznot bērnu portretus — tie ir bez vārdiem izstāstīti, klusi kliedzoši, bet mīlestības un gaismas pilni stāsti
Nupat portreti bija skatāmi izstādē Pazudušie bērni Kalnciema kvartālā. Mūsu saruna ar Ēsteri arī norit izstāžu zālē starp viņas gleznojumiem. Paši aprūpes centra jeb, kā ierasts teikt, bērnunama bērni kopā ar audzinātājām izstādē viesojušies vairākkārt. Kāds mazais cilvēks sevi gleznā pazinis un bijis priecīgs, kāds sabēdājies, ka viņa sejiņa izstādē nav redzama. Jo katrs bērns šajā pasaulē vēlas būt ieraudzīts, pamanīts un kādam svarīgs. Neviens negrib būt «pazudis».
Tas arī bija Ēsteres Zemītes mērķis un lielākā cerība — ka varbūt kāda ģimene, ejot cauri izstādei, saskatīs gaismu un skaistumu, kas staro no šo bērnu sejiņām un acīm. Varbūt kāds vēlāk atnāks uz Kapseļu ielu ciemos pie bērniem. Varbūt šī stāsta noslēgumā kāds bērns tiks ieraudzīts un dosies līdzi jaunajiem vecākiem uz jaunām, labām mājām.
Kamēr tapa gleznas, viens no tās mazajiem varoņiem atrada sev ģimeni. Ēstere puisēnam viņa portretu iedeva līdzi kā piemiņu no dzīves nogriežņa, kas pavadīts bērnunamā. Pēc kāda laiciņa saņēmusi foto, kurā redzams starojošs, smaidīgs cilvēkbērns savā jaunajā istabā un fonā pie sienas — Ēsteres gleznotais portrets. «Tā ir neizsakāma laime un gandarījums — redzēt bērnu aizejam labā ģimenē,» saka māksliniece.
No akadēmijas uz Kapseļu ielu
Šī ir gleznotājas Ēsteres Zemītes deviņpadsmitā personālizstāde. Viņa beigusi Mākslas akadēmiju, glezniecība kopš bērnības ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, jo arī viņas tētis Jānis Zemītis bija gleznotājs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.