Elza Ozoliņa Pasaules Dabas fondā atbild par ilgtspējīgas zivsaimniecības programmu un organizē kampaņu Lai jūra čum un mudž!, kuras centrā šoreiz būs zutis. Gatavs arī jauns jūras velšu ceļvedis patērētājiem
Pasaules Dabas fonda «zvejas uzraudze» Elza Ozoliņa izrādās gados jauna profesionāle bez grāda bioloģijā, toties ar cienījamu ārzemju pieredzi. Pēc vidusskolas Hāgas Universitātē Nīderlandē apguvusi starptautisko publisko pārvaldi. Tad izlēmusi maģistrantūrā studēt ilgtspējīgo attīstību prestižajā Sentendrūsas Universitātē Skotijā, kas iecienīta britu aristokrātu atvašu vidū. «Mani vienmēr interesēja ilgtspējīga attīstība,» Elza sarunai neļauj aizplūst sānceļos. «Starp bakalauru un maģistru divus gadus strādāju ilgtspējīgu investīciju nozarē Šveicē. Redzēju, ka uzņēmumi ne tikai domā par ilgtermiņa finanšu labklājību, bet arī par nefinanšu lietām — ietekmi uz vidi, darba aizsardzību. Maģistra darbā fokusējos uz investīciju fondiem naftas nozarē. Piemēram, Norvēģijā ir izveidots pirmais publiskais pensiju fonds, kas veic investīcijas alternatīvās enerģijas laukā, cenšas kopumā attīstīt ētisku investīciju praksi.»
Pie zivīm Elzu atvedusi nejaušība un ilgas pēc dzimtenes.
Studiju laikā uz brīdi pārcēlusies uz Amsterdamu, kur arī strādājusi investīciju nozarē, tomēr sapratusi, ka gribētu atgriezties Latvijā. Piemērotas darbavietas vides un ilgtspējas jomā nav tik viegli atrodamas. «Par laimi, Pasaules Dabas fondā tika atvērta viena pozīcija, man piedāvāja vadīt Baltijas jūras un saldūdens programmu. Izstrādāt Latvijas zivju «gidu» bija pirmais pienākums,» Elza izvelk salokāmu plaukstas lieluma bukletiņu ar trīs nosaukumu stabiņiem: «Neēdiet!», «Uzmanīgi!» un «Ēdiet uz veselību!» Virsū rakstīts: «Ieliec šo makā, lai tas vienmēr būtu līdzi, pērkot zivis un jūras veltes.»
Šāds Pasaules Dabas fonda ceļvedis zivju pasaulē jau kopš gadsimtu mijas esot pieejams 22 dažādās valstīs. Kad Elza pirms diviem gadiem pievienojās komandai, pēdējā publikācija Latvijā bija trīs gadus veca. Viņa tagad mēģina informāciju atjaunot katru gadu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.