Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers ir viens no pirmajiem, kurš atkal tiekas ar skatītājiem aci pret aci
Ar Dankana Makmilana lugas Visas labās lietas pirmizrādi 29. maijā Valmieras teātris atgriezies pie mākslas ārpus virtuālās vides. Taisnības labad jāpiebilst, ka vēl nedēļu agrāk izrādes sācis spēlēt Daugavpils teātris. Taču Mārtiņš ne tikai viens pats spēlē, bet arī tieši sarunājas ar skatītājiem, ievelk viņus kā darbības personas izrādes notikumos, un tā ir tomēr cita saskarsmes intensitāte.
Kaut gan — intensitāte ir Mārtiņa Meiera pazīšanās zīme, kopš viņš pirms 13 (vai nav zīmīgs skaitlis?) gadiem kļuva par Valmieras teātra daļu. Uz skatuves viņš ir spridzeklis — ja režisori ļautu, daudzas lomas būtu artistisku un asprātīgu triku krāvumi. Viņā no dabas ir tāds neatvairāms talantīga cilvēka vieglums. Un tāpēc zelta vērti ir bijuši pamatīgie «stopkadri», kad režisoriem izdevies izsist viņu ne tikai no šarmanti puiciskā tēla, bet arī no «mīlētā bērna» drošības un komforta zonas. Un tad atklājās, ka tur dziļumos ir gan tumši akači, gan asas radzes.
Žans pazīstamajā Augusta Strindberga lugā Jūlijas jaunkundze pats sevi saspiež kā atsperi — līdz tā lūst; leģionārs Artūrs Skuja lugā Klaidoņa lūgšana aiz nostalģijas zaudē prātu. Titulloma Indras Rogas iestudētajā Šekspīra traģēdijā Hamlets pirms gada atnesusi Mārtiņam arī Gada aktiera titulu. Hamlets ir mūsu laikabiedrs, vienlīdz redzīgs un bezpalīdzīgs, smejas, lai neraudātu.
Kaut kas no šīs lomas skan arī mūsu sarunā. Mēs no sirds smejamies, runājot par tukšumu, ko izplēsis šis laiks, un nav ne mazākās nojausmas, kad — un vai vispār — brūce aizvilksies.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.