Vardarbība pret bērniem – ilggadēja, postoša, neredzama pandēmija 2

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Print Friendly, PDF & Email

Pagājuši 30 gadi kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas, taču bērnu aizsardzības joma Latvijā ir kā kuģis bez kapteiņa un noteikta kursa. Mēs dreifējam jūrā, daļa bērnu pārkrīt pār bortu, bet mēs turpinām airēt katrs uz citu pusi. Ir nepieciešams mērķis, skaidrs atbildību sadalījums, regulāri pētījumi un budžetā balstīts prevencijas un palīdzības plāns. Taču visvairāk nepieciešama politiskā griba situāciju uzlabot, tāpēc Centrs Dardedze vēstulē valsts augstākajām amatpersonām (Valsts  prezidentam, Ministru prezidentam un Saeimas priekšsēdētājai) aicina Latvijas valdību izskatīt iespēju pievienoties globālai kustībai vardarbības pret bērniem novēršanai un izmantot to kā platformu, lai uzsāktu mērķtiecīgus uzlabojumus Latvijas bērnu aizsardzības sistēmā.

Vardarbība pret bērniem nav nekas jauns – fiziska, emocionāla vardarbība, bērnu seksuāla izmantošana un pamešana novārtā ir problēmas, kas sastopamas visos laikos un visās sabiedrībās. Tā notiek mājās, skolās, internetā, sabiedrībā un kopumā tiesību aizsardzības sistēmā, kurai būtu bērns jāpasargā. Dažkārt tā ir redzama un dzirdama, taču biežāk – nemanāma kā vīruss. Taču tāpēc vien, ka vardarbība pret bērniem ir izplatīta, tā nekļūst normāla vai pieņemama – vardarbība ir novēršama, ja vien mēs esam gatavi to novērst.

Vardarbības sekas. Vardarbība iedragā jebkādus pozitīvus ieguldījumus bērnos. Tā grauj bērnu veselību, izglītības iespējas un neļauj viņiem pilnībā izmantot savu potenciālu. Tā atstāj negatīvas sekas uz visu cilvēka dzīvi, veicina atkarību veidošanos, ceļ iespējamību, ka cilvēks kļūs par upuri vai vardarbības veicēju arī pieaugušā vecumā, un vardarbības apburtais loks bieži tiek nodots arī nākamai paaudzei. Vardarbība rada arī nozīmīgu ekonomisko slogu – aprēķināts, ka fiziskas, emocionālas un seksuālas vardarbības ietekme globāli rada septiņus triljonus dolārus lielus zaudējumus gadā.

Bērniem, kas cietuši, būs nepieciešams daudz vairāk palīdzības no veselības aprūpes, izglītības, kā arī sociālā budžeta, un šīs izmaksas būs daudz lielākas nekā tās, kas nepieciešamas vardarbības prevencijai.

Dati. Pasaules dati ir skarbi: katrs otrais bērns cieš no vardarbības. Ik pēc septiņām minūtēm kāds nepilngadīgais mirst vardarbības rezultātā. Bērni ar īpašām vajadzībām cieš no vardarbības četras reizes biežāk nekā citi bērni. Bērnībā no seksuālas izmantošanas cietusi katra piektā meitene un katrs desmitais zēns. Ja bērniem ir attīstības traucējumi, iespēja ciest no seksuālas izmantošanas pieaug līdz 68% meitenēm un 30% zēniem.

Diemžēl par Latviju mēs aktuālo situāciju nezinām. Jā, mēs zinām par tiem bērniem, kuri ir nonākuši policijas vai rehabilitācijas centru redzeslokā: 2019.gadā Valsts policija fiksējusi 546 gadījumus, kad bērni ir cietuši no noziedzīga nodarījuma (visbiežāk no seksuālas izmantošanas – 36,1% gadījumu, kam seko cietsirdība un vardarbība – 19,2% gadījumu), un saskaņā ar Labklājības ministrijas informāciju, vidēji gadā 2000 bērnu saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Pēdējais Pasaules Veselības organizācijas pētījums par Latvijas jauniešu bērnībā gūto nelabvēlīgo pieredzi notika tālajā 2011.gadā, un kopš tā laika nav atkārtots.

Latvijā nav regulāru, sistemātisku pētījumu par vardarbību pret bērniem, kas ļautu izvērtēt tendences un ieviest pierādījumos balstītus pasākumus vardarbības novēršanai.

Atbildība. Protams, nevar teikt, ka Latvijā bērnu labā nekas netiktu darīts. Bērnu aizsardzības jomā sava nozīmīga loma ir Labklājības ministrijai, Tieslietu ministrijai, Iekšlietu ministrijai, Veselības ministrija, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, Valsts policijai, prevences jomā teorētiski liela nozīme būtu arī Izglītības ministrijai. Taču institūciju, kurām jāuzņemas atbildība pārraudzīt bērnu aizsardzības jomu kopumā un jāveido saskaņotu valsts bērnu aizsardzības politiku, sadarbība notiek ārkārtīgi vāji un lēni. Spilgts piemērs: iepriekšējās Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes tika veidotas 2011.-2017.gadam. Kopš 2018. gada spēkā esošas politikas šajā jomā Latvijā nav.

Sadarbība. Ko dažādu jomu profesionāļi uzskata par vardarbību, kādas pazīmes meklē un kā tālāk rīkojas, joprojām atšķiras atkarībā no profesionāļu izglītības, pārstāvētās iestādes un citiem faktoriem – praksē jūtamas atšķirības policijas, sociālās jomas, izglītības un veselības aprūpes speciālistu skatījumā. Lai neviens bērns sociālā riska situācijā nepaliktu nepamanīts, ārkārtīgi būtiska ir skaidra un sistemātiska informācijas apmaiņa, taču nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēma (NPAIS) joprojām netiek izmantota pietiekami plaši un nav savietojama ar dažādām citām sistēmām, ko lieto, piemēram, sociālie darbinieki pašvaldībās. Tāpat arī nav atrisināts jautājums par informācijas nodošanu no policijas vai veselības aprūpes speciālista  sociālajiem darbiniekiem, kuriem ir ļoti būtiska loma vardarbības prevencē. Informācijas ievākšana, sistematizēšana, analizēšana un apmaiņa par bērniem joprojām paliek uz konkrētu speciālistu sirdsapziņas – daži painformēs kolēģi citā iestādē, citi – ne.

Vienotu, efektīvu rīcības algoritmu vardarbības novēršanai joprojām trūkst.

Prevence. Šobrīd lielākā daļa pasaules un arī Latvijas speciālistu ir sapratuši, ka koncentrēties tikai uz “ugunsgrēku dzēšanu” – palīdzēšanu bērniem, kas jau ir cietuši no vardarbības, nav efektīvi. Līdzās šai palīdzībai ārkārtīgi liela nozīme ir tieši preventīviem pasākumiem, lai vardarbība nenotiktu. Piemēram, citās Eiropas valstīs jau pirmsskolās un skolās obligātā mācību programma ietver mācības par drošu un cieņpilnu saskarsmi ar citiem cilvēkiem, kamēr Latvijā tas ir atstāts nevalstiskā sektora “entuziastu” ziņā. Tikai, kad Latvija OECD pētījumā sasniedza skumjo 1.vietu pasaulē vienaudžu savstarpējās vardarbības (mobinga) jomā, valstiskā līmenī parādījās apjausma, ka skolās vajadzētu nopietni par šo problēmu runāt.

Mēs Latvijā patiešām neesam unikāli – daudzās valstīs jau ir ieviesti risinājumi (kā, piemēram, balstoties uz PVO izstrādāto metodisko materiālu – INSPIRE septiņām stratēģijām) preventīvai vardarbības novēršanai, un šobrīd ir jāievieš pierādījumos balstītas pieejas arī pie mums, valsts rīcības plānu līmenī. Tas ir ieguldījums, kas atmaksājas: vardarbības novēršana ne tikai pasargās bērnus – tas palīdzēs ģimenēm, stiprinās sabiedrību un cels valsts produktivitāti.

Diemžēl sistemātisku, pētījumos balstītu un budžetā ietvertu vardarbības prevencijas plānu Latvijā nav.

Globālai problēmai ir globāli risinājumi. Kā redzams, ir dziļas sistēmiskas problēmas, kas jau gadu desmitiem traucē Latvijai efektīvi novērst vardarbību pret bērniem. Taču līdzīgu ceļu gājušas daudzas valstis, un daļa no tām jau atradušas efektīvas metodes un risinājumus. Mums nav viss jāizgudro no jauna. Lai līdz 2030. gadam īstenotu vienu no ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķiem – novērst visa veida vardarbību pret bērniem (mērķis 16.2.), izveidota kustība Global Partnership to End Violence Against Children (Globālā partnerība vardarbības pret bērniem novēršanai). Tā izveidota ar mērķi panākt valstu politisko apņemšanos, veicināt pieredzes apmaiņu un sniegt piekļuvi citās valstīs pārbaudītiem risinājumiem vardarbības pret bērniem novēršanai, ko varam adaptēt mūsu situācijai. Mēs aicinām arī Latvijas valdību izskatīt iespēju pievienoties globālās partnerības Ceļa meklētāju (Pathfinding) valstīm un izmantot to kā sākumu fundamentālām, mērķtiecīgām pārmaiņām bērnu aizsardzības jomā.

Neatkarīgi no tā, cik ātri pasaule izcīnīs cīņu ar Covid-19, vardarbība pret bērniem kā problēma paliek spēkā. Tā nemazinās, gluži pretēji – spriedzes apstākļos tā pieaug, kā arī kļūst vēl grūtāk pamanāma un novēršama. Aicinām uz politiski izlēmīgu rīcību – pacelt vardarbības pret bērniem tēmu augstāk Latvijas politisko prioritāšu sarakstā, jo tā ietekmē ārkārtīgi daudzas dzīves pašos pamatos.

 

Centrs Dardedze valde:

Agnese Sladzevska, Laila Balode, Guna Joma

Komentāri (2)

Sskaisle 02.06.2020. 10.04

Man pietrūka autoru konkrētība. Proti – vai nevajadzēja sākt ar to, ka šo vēstuli aitas raksta vilkam ar lūgumu, lai šīs nekož. Nav tā kā par naivu?

Vilku = valsti pie sienas un konkrētas prasības. Sakārtot likumdošanu – kas ir tie melnie caurumi likumdošanā, kas traucē nosargāt bērnu tiesības. Bet – kā reiz nesen runāju – ja okupācijas laikā mūs bērnus izmantoja kā vergus , tad tagad ir otra galējība – bērni tiek sargāti no darba un pienākumiem , tādējādi viņi būtībā tiek kropļoti dzīvei izaicinošos nākotnes apstākļos.

VBTI -klau, tajās bildēs ar vadītāju – tur viņa tā vadītāja izskatījās maigi sakot aizdomīga. Tad kas vispār notiek bērnu aizstāvības institūcijās ? Saliek tādus, kas netraucē tirgo bāreņus un viss?

Nu bet galvenais -vardarbība pret bērniem ir visās sabiedrībās, arī ļoti bagātajā Norvēģijā , piemēram, bet – skaidrs, ka Latvijā vardarbība ir nenormāli cieši saistīta ar nabadzību. Iedomājieties – cik ģimenēm Latvijā bija jāvadā ēdiens -klāt jāpieved – lai bērni nebadotos. Nu un skolas laiks beidzas – ko tagad tie bērni ēd?

Cenšos par to nedomāt – čekisti moca manu dzīvi, jā, bet nu tas, kas notiek ar bērniem tomēr ir pāri visām pasaules ciešanām.

+1
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu