Miniseriāls Zinu, ka šī ir patiesība pēta cilvēka izturības un līdzjūtības robežas
Gandrīz katrā desmitgadē ir pa filmai, kuru veiksmes pamatā ir aktieru izcilība dubultlomās. Piemēram, narkotiku skurbuma apdullinātie Toronto ginekologi — dvīņi, kurus Deivida Kronenberga 1988. gada filmā Dead Ringers spēlēja Džeremijs Aironss, vai leģendārās Holivudas aktrises Betas Deivisas slepkavnieciskās māsas 1964. gada trillerī ar gluži vai identisku nosaukumu Dead Ringer.
Režisora Dereka Sienfrānsa miniseriāls Zinu, ka šī ir patiesība (I Know This Much Is True) varētu būt 21. gadsimta pienesums, un tajā Marks Rafalo lieliski nospēlē dvīņubrāļus Domeniku un Tomasu Bērdsijus. Taču šoreiz dvīņu tēma nav spriedzes uzturēšanas instruments, lai spēlētos ar Bībeles Kaina un Ābela motīviem (filmā tie ir klātesoši citā veidā), bet gan iespēja runāt par identitāti un atbildību.
Kas veido personību — cik daudz tajā ir individualitātes, cik īpašību, kas pārmantotas no ģimenes? Kā mūs ietekmē vide, valsts un sabiedrība, kurā dzīvojam? Šie ir tikai daži no jautājumiem, ko ASV kabeļtelevīzijas HBO producētais seriāls uzdod. Un, taisnību sakot, nevis vienkārši uzdod, bet pēc seriāla noskatīšanās tie neglābjami pārņem domas.
Upurē plaukstu
Seriāls ir balstīts amerikāņu rakstnieka Volija Lamba (Wally Lamb) tāda paša nosaukuma romānā un ir pilns, dažbrīd pat pārblīvēts, ar dažādiem jēdzieniem un novērojumiem. Stāsts par identiskajiem dvīņiem Bērdsijiem 90. gados Konektikutas štatā sākas satricinoši: ar paranoīdu šizofrēniju sirgstošais Tomass, protestējot pret Līča karu, dzimtās mazpilsētas bibliotēkā sev nogriež plaukstu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.